Dzirdēju rosību istabā. Lēni atvēru acis un mēģināju apjaust, kur es atrodos. Acīmredzot, biju aizmigusi uz dīvāna, jo šeit es pamodos. Redzēju, kā visi rosās ap eglīti un tad es sapratu, ka ir Ziemassvētku rīts un visi plēš vaļā dāvanas! Strauji nometu no sevis pledu un nometos pie egles.
Tētis iesmējās un pastūma lielu kasti manā virzienā
-Oho, guļava pamodusies! Haha, labrīt, priecīgus Ziemassvētkus!
Es pamāju un metos aptaustīt lielo kārbu. Tā bija iesaiņota plānā papīrā un likās dīvaini silta, bet it kā no plastmasas. Nespējot atminēt tās saturu es sāku negausīgi plēst nost papīru. Zem tā slēpās... pārnēsājamais kaķu konteineris? Neizpratnē lūkojos uz tēvu.
-Ielūkojies iekšā konteinerī, muļķīte!
Atvēru krātiņa durvis un ieraudzīju pašā stūrī melnu, pūkainu kamoliņu. Tas murrāja. Man uzdāvināja kaķīti!
Metos tētim ap kaklu, un spiedzu patecības vārdus un Daniels gardi smējās par manu mazā bērna prieku.
Jā, varbūt man ir jau sešpadsmit, bet man mazs kaķēns sagādā lielu jo lielu prieku. Vērsos pie tēta
-Tas ir runcis vai kaķene? Vai tam jau ir vārds?
Tētis smaidīja un atbildēja
-Tas ir runcītis, un vārda tam nav, to tu izdomāsi pati.
Iestiepu rokas konteinerī un lēni izvilku laukā mazo, silto kamoliņu. Tas lūkojās manī ar lielām, dzintara dzeltenām actiņām un rozais deguntiņš bija pagalam mitrs. Viņš bija viscaur melns, tikai viena ķepiņas puse bija balta.
Es pieņurcīju to pie savas azotes un klausījos tā klusajā murrāšanā.
Tad es lūkojos, kā mans tēvs priecājās par Daniela uzlabojumu viņa IPadam-apvalku, kas aizsargā no negatīvā apstarojuma izplatīšanos uz āru.
-Es jau sen tādu gribēju pasūtīt, kā tu zināji, ko es vēlos? Lai vai kā, paldies tev, puis!
Tad es lūkojos, kā Matejs un tētis atver manas dāvanas-dāvanu kartes un biedra kartes boulinga klubā. Viņi sazvērnieciski saskatījās, pasmaidīja un iesmējās, sākot sarunas par to, kad rīkot pirmo spēli.
Klusi pasmaidīju un turot savu kaķēnu azotē aizsteberēju uz savu istabu. Ieguldīju mazo kamolu pufā un pati nokritu uz gultas. Manas durvis klusi pavērās un Daniels ienāca istabā.
-Priecīgus Ziemassvētkus, Amēlija.
-Daniel, nesaki, ka tu nopirki vēl kaut ko?
-Tas ir tikai mazs nieciņš, es apsolu, nedusmojies.
-Nu, labi, bet es tev iedošu dāvanu pirmā, sarunāts?
-Tev nevajadzē...
Viņš nepaspēja pabeigt, kad es no skapja izvilku sainīti un pasniedzu to viņa virzienā. Viņš to sagrāba un smaidīja
-Ver taču vaļā!
Puisis noplēsa dāvanu papīru un sāka no prieka lēkāt
-Tu man uzdāvināji Assasins Creed 3?!! AAAAAA, paldies, paldies, paldieeeees!
Daniels mani strauji sagrāba, pacēla gaisā un griezās uz rinķi. Negaidīju tādu sajūsmu, hahaha.
-Tagad mana kārta.
Viņš ātri izskrēja no istabas un tik pat ātri bija atpakaļ, turēdams rokas aiz muguras. Pastiepdams rokas uz priekšu, viņš sniedza man bēšīgu davanu kasti ar banti uz vāka.
-Mazs nieciņš tu saki?
-Hehe, kuš, ver vaļā.
Noņēmu vāku un sāku smieties. Kastē bija melns fotorāmis un tajā bija mans un Daniela foto no tās dienas, kad mēs veikalā mērījām Betmena maskas.
-Tev patīk, ja? Paskaties, kas ir zem rāmīša.
Palūkojos uz puisi un izcēlu fotogrāfiju no kastes. Tur gulēja mīksti flaneļa šorti ar Betmenu un tādā pašā stilā ieturēts krekliņš.
-Man ir tāda pati, būsim Betmenīši, hahaha!
Noliku kārbiņu uz gultas un apskāvu puisi. Tad noskūpstīju viņu uz lūpām un smaidīju.
Pēkšņi istabā ienesās Samanta, Amanda, Timijs, Bens un vēl daži draugi no teātra pulciņa.
-Priecīgus Ziemassvētkus balodīši, ejam uz kalnu!
Metos apskaut draugus un izvilku no skapja lielu dāvanu maisu.
-Tā, draugi, lozējam katrs kaut ko no šī maisiņa, priecīgus Ziemassvētkus!
Visi metās ap dāvanu maisu un lozēja laukā manus ļoti prasmīgi iesaiņotos saldumus.
Es aizgāju uz vannas istabu sagatavoties gājienam. Izcēlu no plauktiņa Daniela dāvināto ķēdīti un apliku to ap kaklu.
Tā nu es, Daniels, mans tētis, Matejs, Samanta, Amanda, Timijs, Bens, Eivorija, Džasmīna, Klārks, Sāra un Maiks devāmies uz kalnu. Mums nebija ne ragavu, ne kāda cita materiāla, jo mazais pakalniņš, ko mēs vietējie saucam par kalnu ir tīrā ledū klāts, un nekāds papildus braucamrīks nav nepieciešams.
Visi sametāmies čupā un neskaitāmas reizes šļūcām lejup, gāžoties un veļoties, kā arī gāžot un veļot mierīgos mietpilsoņus, kas tāpat kā mēs vēlējās pavadīt šo dienu uz kalna.
Vēl mēs uzbūvējām lielisku sniegavīru, kuru diemžēl izjauca mans tēvs un Matejs. Atmaksa par šo darbu bija nejauka, mēs iesākām sniega karu pret viņiem.
Pēc neskaitāmām stundām ledaina prieka mēs visi devāmies pie manis, kur mans tētis sacienāja mūs ar siltu kakao.
Puiši spēlēja Daniela jauniegūto Assasins Creed, bet es un meitenes manā istabā runājām par šo to, it neko. Amanda iejautājās
-Ko Daniels tev uzdāvināja?
Es iesmējos un pasniedzu kastīti ar tās skaisto saturu
-Nopietni? Tas ir tik mīļi! Viņš ir lielisks puisis, tev paveicies.
Pasmējos un pasmaidīju
-Bet meitenes, palūkojaties apkārt. Tādu jauko puišu ir tik daudz! Nav obligāti jāgaida, kad tavs "Īstais un Vienīgais" būs kāds mistisks atbraucējs no nez kurienes. Piemēram Timijs, viņš tik jauki pret tevi izturās, Eivorij. Un Bens? Viņš tik skrien tev pakaļ, Semij! Tie jaukie un mīļie bieži vien paliek nenovērtēti, jo mēs viņus uztveram kā labus draugus, bet visbiežāk viņi ir tie īstie!
Meitenes lūkojās uz mani ar nopietnām sejām un tad Džasmīna iečukstējās
-Purkšķis.
Skaļa smieklu jūra pāršalca manu istabu un mēs visas vārtījāmies pa zemi kā atsaldēti roņi, izdvešot knapas smieklu skaņas.
Citi saka, ka Ziemassvētku sajūtu ir grūti atrast. Man sava nebija jāmeklē, tā pati atnāca pie manis.
Kad nākamā?
Paldies 
