Atvainojos, ka liku tik ilgi gaidīt Enjoy, friends
Manu saldo miegu pārtrauca kaitinošs telefona zvans. Īgni izvilku galvu no spilvena apakšas un atbildēju uz Samantas zvanu
-Labrīt, es ceru, ka tu atceries par darba interviju šodien.
Es neatcerējos, bet sameloju
-Čau, protams. Jau gatavojos.
-Ja? Lieliski, pēc pusstundas būšu pie tevis, tiekamies.
-Okay.
Lielsiki, pusstunda lai sagatavotos...Brokastis šodien nespīd. Iegāju vannas istabā, noskaloju seju ar aukstu ūdeni un palūkojos uz manu kosmētikas plauktiņu. Tur atkal stāvēja Daniela dāvana-ķēdīte ar A un D kuloniņiem. Un vēl mazā smaržu pudelīte. Kā man pietrūkst tā muļķīgā puiša.
Nopurināju galvu un iegāju istabā. Uzslēdzu kādu aktīvāku gabalu un meklēju piemērotu apģērbu, kas varētu atstāt labu iespaidu. Džinsi, krekliņš un žakete, ar to neaizšaušu garām. Vēl auskari un rokas pulkstenis.
Otrreiz iegāju vannas istabā, iztīrīju zobus un uzpūtu sev Daniela dāvinātās smaržas.
Tētis sēdēja virtuvē pie galda un lasīja avīzi. Viņš pievērsa savu skatienu man un jautāja
-Uz kurieni tad tu sataisījusies tik agri brīvdienas rītā?
Vai tad es tētim nebiju stāstījusi par darba piedāvājumu? O jopcvai!
-Man šodien ir darba intervija apģērbu veikalā.
Tēvs aizrijās strebjot kafiju.
-O...ho! Darba intervija? Kas, tu skolu pamest taisies vai?
-Nē taču! Pusslodzes darbs, nedēļas nogalēs.
-Ā, tad jau viss kārtībā, savādāk es nobijos, haha. Veiksmi tev.
-Jā, paldies, tā man noderēs.
Paķēru no plaukta krūzi un ielēju tajā sulu, ļoti gribējās dzert. Tētis sekoja manām kustībām, un kad es biju glāzi stabili novietojusi uz galda, viņš man pajautāja
-Kas jums ar Danielu noticis? Jūs pašķīrušies vai?
Es patiešām mazliet ieklepojos un sapratu, kamēr viņš nogaidīja
-Mēs esam pašķīrušies, vairāk no manis tu neizspiedīsi!
-Labi, labi, es tikai pajautāju!
Viņš iemalkoja kafiju, noklepojās un turpināja
-Vienkārši Matejs stāsta, ka pēdējā laikā Dans tāds dīvains esot palicis, ne lāga ēd, ne izklaidējās. Tik tup istabā pie datora vai spēlē ģitāru. Arī mūziku esot sācis klausīties citu, kaut kādu metālu vai ko tādu.
Es pastrēbu sulu un novilku vienaldzīgu "aha".
Tētis pamāja un nopūtās
-Nespīdzini puisi, meit. Un arī sevi nespīdzini...
-Es nespī...
-Es tak dzirdu, kā tu naktīs murgo un runā ar viņu pa miegam. Sarunājat satikties un izrunājiet visu, kas sakrājies uz sirds. Abiem būs vieglāk.
Bija vērts ieklausīties viņa padomā, jo viņam bija taisnība. Mani šī "pašķiršanās" ļoti spīdzināja un man bija ļoti grūti atzīt sev to, ka man viņa pietrūkst.
Kāds klauvēja pie durvīm. Droši vien, ka Samanta. Atvēru durvis un tur viņa stāvēja.
-Čau Amēlija, baidies, haha?
-Nē taču, iesim.
Klusēdamas mēs virzījāmies pa klusajām pilsētas ielām, jo visi cilvēki ir mājās un gatavojas Ziemassvētku vakaram.
Mans tēvs gatavosies tikai rīt, precīzāk, pasūtīs torti, picu un iepriks gardumus veikalā. Man šādi Ziemassvētki patika ļoti labi. Kādreiz ar mammu mēs cepām pirpakūkas, zīmējām uz logiem un rotājām istabu durvis, bet tagad šīs tradīcijas tika aizmirstas.
Pietuvojoties veikalam mana sirds iepukstējās straujāk. Es atvēru durvis un pārliecināta iegāju iekšā. "Man veiksies" es sevi iedrošināju. Bet mana lielā pašpārliecinātība noplaka, kad ieraudzīju aiz kases stāvam... Tessu un Kelliju? Vai man būs jāsacenšās ar viņām? Es labāk uzreiz vicinu balto karogu un skrienu mājās.
Tā pati pārdevēja, kas pagājušo reizi, pietipināja pie manis un maniem draugiem un smaidīdama atvainojās
-Es atvainojos, bet ir iznācis tā, ka mēs esam pieņēmuši divas darbinieces un neviena vakance vairs nav brīva. Man ļoti žēl, jaukus svētkus.
Es šo nolāpīto darbu veikalā pat negribēju, bet nespēju samierināties ar to, ka manu vietu šeit ieņēma Kellija! Tad atbildēju pārdevējai
-Nu, pēc šī veikala niecīgā popularitātes mēroga es saprotu, ka jums bija nepieciešamas tik nekompetentas darbinieces kā viņas. Jaukus svētkus arī jums, kundze. Ceru, ka vēl tiksimies!
Uzmetu Kellijai smaidu, pēc tam vidējo pirkstu un izgāju pa durvīm ar augstu paceltu galvu.
Semija vārījās savā sulā
-Kā viņa vispār...Vai viņai nav nekādu robežu? Vienkārši riebīga maita!
-Tak nomierinies, es to darbu tāpat negribēju. Plus pārdevēja tagad konkrēti pašaubīsies par viņu darba spējām.
-Ak, tu esi tik naiva, Amēlij. Tu nevari ļaut viņai kāpt sev uz galvas! Vispirms viņa savāks tavu darbu, tad tavus draugus, protams ne mani, un beigās nocels tev arī Danielu! Vot kā!
Es sašutumā iespurdzos. Negribēju pieļaut tādu domu, ka Daniels varētu izvēlēties Kelliju par savu meiteni. Man kaut kas ir jādara. Es tulīt pat aiziešu pie viņa izrunāties, tagad vai arī vēlāk būs par vēlu.
-Paldies, ka nāci mani atbalstīt, tu esi īsta draudzene, Semij.
-Tam jau draudzenes ir domātas, hehe.
Es jau grasījos doties prom, bet tad Samanta turpināja
-Es rītā rīkoju pidžammu balīti, vai tu nāksi?
-Um, skan interesanti. Kas vēl ir ielūgts?
-Amanda. Un vēl Eivorija un Džasmīna, meitenes no teātra pulciņa.
-Hm, labi, es būšu. Vēlāk sazvanīsimies, atā!
-Atā, jauku tev vakaru.
Es raiti slāju uz savu māju. Sals bija kodīgs, jutu sārtumu vaigos. Es klusi iesoļoju pagalmā un redzēju, ka Mateja mašīnas nav. Lieliski. Klusi ieskrēju korpusa kāpņu telpā un iegāju Daniela dzīvoklī.
Nonākusi pie puiša istabas durvīm es patiešām dzirdēju kādu mūziku, kurai bija Green Day stila pieskaņa, bet tas nebija metāls.
Es ievilku dziļu elpu un pavēru vaļā istabas durvis. Istaba bija piesmakusi un tumša. Pietuvojos gultai un redzēju savu mīļo puisi guļam izstiepušos pa visu gultu un sitam takti skaļajai dziesmai.
Viņš pacēla galvu, palūkojās uz mani un izslēdza trokšņaino mūziku.
P.S.
Daudzi no jums izteica vēlēšanos ieraudzīt šī stāsta tēlus vizuāli. Šobrīd neesmu atradusi nevienu attēlu, kas atbilstu, bet ja atradīšu, tad noteikti pievienošu un ļaušu jums redzēt. Paldies par lasīšanu un padomiem, atbalstu!