Medmāsa ienāca palātā un sāka mani modināt
-Labrīt, vēl pēdējās pārbaudes un tu tiec mājās!
Es atvēru plakstiņus un smaidīju, jo man ļoti gribējās mājās.
Māsiņa izmērīja temperatūru, iedeva tās zāles, kuras drīkst lietot tukšā dūšā un deva man laiku saģērbties un sakopties.
Es palūkojos uz pretējo gultu, kur vēl vakarnakt gulēja jauks cilvēks, bet šorīt tā bija tukša. Piegāju tai klāt un atradu uz tās no klades izrautu lapu, tā bija glītā rokrakstā rakstīta zīmīte
Labrīt Amēlija! :) Ceru, ka šodien tu jūties labāk un ka tu drīkstēsi doties mājās. Es pēc operācijas tikšu pārcelts uz rehabilitācijas nodaļu, tādēļ šī zīmīte ir manas atvadas no tevis. Paldies, ka uzklausīji mani un palīdzēji man mierīgi pavadīt mana mūža nemierīgāko nakti. Ceru, ka apstiprināsi manu uzaicinājumu Facebook un mēs varēsim kontaktēties arī turpmāk. Ar mīlestību, Tailers Kono, tavs palātas biedrs.
Plaši pasmaidīju par zīmīti, kas vairāk līdzinājās vēstulei. Es no sirds ceru, ka šis puisis izveseļosies un ka viņam veiksies studijās Ņujorkā.
Palātā ienāca Doktors Ričardsons
-Labrīt, kā šorīt jūties?
-Labrīt arī jums, ļoti labi.
-Tas ir pozitīvi. Veiksim vēl dažas mazas pārbaudes un es tevi izrakstīšu, labi? Dodamies uz manu kabinetu.
Es priecīgā solī sekoju ārstam un redzēju, kā viss personāls smaida. Smaids rada smaidu, tas nu gan.
Doktors Ričardsons pārbaudīja manus refleksus sitot ar āmurīti pa ceļgalu. Trāpīju ārstam pa stilbu un viņš iesmējās
-Ar refleksiem tev viss ir kārtībā, hahaha!
Tad sekoja acu pārbaude, dzirdes pārbaude un principā tas bija viss. Viņš izrakstīja man vairākas receptes, un atbrīvojumu no sporta uz mēnesi
-Slimība nav progresējusi, un ja tu turpināsi lietot medikamentus, tā arī neprogresēs. Ievēro nosacījumus par ūdeni, miegu, uzturu un mieru, tad arī ģībšana tevi nepārsteigs.
-Jā, noteikti. Paldies, Ričardsona kungs.
-Ņem par labu, un sargi sevi.
Tad es atcerējos, ka Taileru operēja šis ārsts, tāpēc pirms aiziešanas apjautājos
-Starp citu, kā Taileram pagāja operācija?
-Visnotaļ sekmīgi, tagad viņam jāatpūšās un viņš varēs atgriezties studēt.
-Pasveiciniet viņu lūdzu no manis, labi?
-Protams.
-Paldies.
-Visu labu!
Devos uz palātu pēc mantām, un tur uz gultas sēdēja mans tētis un Daniels. Laimīga steidzos apskaut tēti.
-Nu, drīksti doties mājās?
-Jā, beidzot! Ā, re kur man izrakstīja zāles.
-Nu gan bieza čupa, vairāk tablešu nekā pensionāram, haha.
Redzēju kā Daniels tur rokās Tailera zīmīti. Iekšēji pasmaidīju, kaut gan ārēji neizrādīju nekādas emocijas pret viņu.
Tad mans tēvs neveikli ieminējās
-Es te..am, aiziešu līdz aptiekai pirmajā stāvā pēc tavām zālēm, meit. Gaidiet mani te.
Nojautu, ka Daniels pie šīs situācijas ir pielicis savu roku. Kad es krāmēju mantas somā, viņš piecēlās un sāka monologu
-Amēlij, klausies, es patiešām nesaprotu, kāda ir mana vaina šajā visā notikumā, bet lai arī kāda tā būtu, es atvainojos. Par ko? Par to, ka nedzirdēju, ko tu man lūdzi pirms aizbrauci. Par to, ka nebiju klāt tad, kad tev mani visvairāk vajadzēja. Par to, ka necīnījos par tevi līdz galam. Par to, ka sāpināju.
Klausījos puiša vārdos un manī radās dalītas jūtas. Es gribēju piedot viņam un aizmirst visu notikušo, jo viņš apzinājās visu, un nožēloja to. Bet kaut kas tomēr bremzēja manu uzticību puisim, es vairs nejutos tā, it kā varētu viņam teikt visu.
Manas domas pārtrauca Daniela monologa turpinājums
-Es ļoti gribu ticēt tam, ka tu man spēsi piedot un ka es atkal varēšu būt tavs betmens un ka neviens, pat kaut kāda Kellija, nestāsies mums vidū.
Es ielūkojos viņa acīs. Neatcerējos pēdējo reizi, kad lūkojos tajās. Atvēru muti, ievilku elpu un atbildēju
-Vēl nē, man ir vajadzīgs laiks. Piedod.
Redzēju puiša sejā apjukumu. Viņa lūpas trīcēja, bet viņš atbildēja
-Es saprotu...
Ienāca mans tētis. Es apskāvu Danielu, lai viņš nejustos vainīgs un lai viņš nezinātu, ka starp mani un Danielu ir kādi strīdi. Man izdevās, jo es redzēju viņu plaši smaidam
-Nu ko, braucam mājās?
Es pasmaidīju pretī
-Jā.
Pametot nodaļu es sirsnīgi pateicos medmāsām par palīdzību un atbalstu un tētis tām iedeva konfekšu kasti.
-Paldies, ka nosargājāt manu vislielāko dārgumu, dāmas.
Medmāsiņas koķeti ķiķināja un mēs devāmies prom.
Kad es iznācu ārā, mani gaidīja skaists pārsteigums-Amanda, Semija, Sāra, Timijs, Nikolass un Tobiass stāvēja pie mašīnas ar baloniem. Semija paspēra soli uz priekšu un sāka runāt
-Laipni lūdzam tevi atpakaļ, mums prieks, ka tev viss ir kārtībā!
Es nespēju savaldīt asaras un metos apskaut savus draugus. Tad no mašīnas aizmugures iznāca Daniela tētis Matejs ar milzīgu lācēnu
-Laipni lūdzam mājās, lācēn!
Es izvēlējos mājās iet ar kājām, kopā ar draugiem, tāpēc tētis un Matejs atvadījās un brauca uz darbu. Mēs visi raitā solī soļojām uz Starbucks, lai nosvinētu manu atveseļošanos.
Sēžot pie galdiņa Semija ieminējās
-Es ceru, ka tu atceries, ka tev rīt ir jādodās uz veikaliņu darba intervijā.
-Protams, un tu ar Amandu nāksiet līdz, dāmas!
Meitene mani apskāva, bet tad jautrība un čalas apklusa, jo kafejnīcā ienāca Kellija un viņas padotā Tessa. Redzēju Kellijas sejā patiesu aizkaitinājumu un nievāšanu, bet es to ignorēju.
Draugi mani raitā solī pavadīja līdz korpusam un vēlēja skaistus vārdus un jauku brīvlaiku. Mēs sarunājām kopīgu pasēdēšanu rīt, ja es dabūšu brīvdienu darbu veikalā.
Kad visi devās prom, paliku es un Daniels. Kā arī baloni un milzīgais lācēns.
-Palīdzēt aiznest?
-Jā, lūdzu.
Puisis pieturēja man durvis un nesa lielo lācēnu līdz manām durvīm. Tad es balonu un lācēnus ieliku dzīvoklī, novēlēju Danielam labu nakti un pateicos par manu glābšanu. Viņš pasmaidīja un iegāja savā dzīvoklī.
Es ienācu klusajā istabā, noliku pie gultas savu lācēnu un piesēju pie gultas kājgala ar hēliju pildītos balonus un iekritu gultā.
Cik labi ir gulēt savā gultā! Es paķēru laptopu un iegāju Facebook. Pateicos par labā vēlējumiem un apskatījos balles bildes. Daniela gatavotā fotosiena izskatījās skaisti. Un tad es ievēroju draudzības uzaicinājumu no Tailera. Apstiprināju to un noliku datoru malā.
Ieslēdzu savu Mumford&Sons pleilisti un aizvēru plakstiņus, ļaujot domām saskriet manā galvā.
