Atpakaļ brauciens bija kluss un mierīgs. Klausījos mūziku un apdomāju to, cik vīlusies biju par eksursiju. Amerikā tomēr viss ir tik dīvains un ačgārns, tik komerciāls un peļņu rosinošs. Tieši tā, kā man kādreiz patika.
Autobuss klusi piestājās pie manas mājas un smagi nopūtās. Es klusi iztūļojos pa durvīm un piesardzīgi čāpoju pa sniegu uz sava dzīvokļa korpusu. Es aizrāvos lasot kādu tekstu telefonā un pēkšņi atdūros pret kaut ko siltu un spēcīgu.
-Auč.
-Ak šausmas, es atvainojos! Vai tev viss ir kārtībā?
-Nu, mani no kājām neesi nogāzusi, tad jau laikam jā.
Es ielūkojos runatāja acīs. Tas bija tas puisis no mana tēta darba šorīt. Ko viņš šeit dara?
-Varbūt es varētu uzzināt, kas mēģināja mani nogāzt?
-Um, es esmu Amēlija...Kinga.
Nosaucot savu vārdu es sapratu, ka stāvu apskāvusi viņu. Es atlaidu viņu un nosarku.
-Kinga? Tavs tētis ir Džeremijs Kings?
-Jā, vai tu viņu pazīsti?
-Mans tēvs būs viņa kolēģis, mēs šovakar ievācamies šīs firmas dzīvokļu namā.
-Nopietni? Kurā korpusā?
-3C, kurā dzīvo tu?
-Tas ir mans korpuss, nāc, parādīšu, kur jāiet.
Viņš viegli pacēla savas somas un sekoja man. Viņš jauki dungoja Betmena dziesmu, un es smaidīju, jo man no pašas bērnības patika Betmens.
-Lūk, šis ir mans dzīvoklis, tagad pasaki, kurš ir tavs?
Es biju apstulbusi, vai viņš kļūdījās, bet viņš dzīvo tieši blakus man?
-Es dzīvoju tev blakus.
Es redzēju, kā viņš priecīgi pasmaida. Viņš nolika somas pie durvīm, apskāva mani un klusi, smaidot ierunājās
-Man jāiet, daudz kas jādara. Tiksimies vēlāk, Amēlija.
Un tad viņš ātri iegāja iekšā savā dzīvoklī. Somas palika aiz durvīm. Viņš klusi atvēra durvis un iesmējās
-Ups, haha.
-Ei, kā tevi sa...?
-Daniels.
Un prom viņš bija. Es biju kā apburta no viņa muļķīgā šarma. Viņš izskatījās tik mīlīgs un smaidīgs.
Klusā priekā es iegāju savā dzīvoklī ar plašu smaidu uz lūpām.
