Gulēju baltajā, tukšajā palatā un blenzu sienā. Nekā labāka ko darīt nebija. Domas sāka piepildīt manu galvu un es sāku apdomāt dažādas versijas, kāda varētu izvērsties mana dzīve turpmāk.
Pēkšņi palātas durvis atvērās un es ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija Daniels.
-Čau mīļā, kā tu jūties?
-Čau, un kā tev liekās?
-Tev ir labāk? Ko ārsti teica par rentgeniem?
-Vai tev tas interesē?
Puisis ar neizpratni raudzījās manī
-Kas noticis? Kāpēc tu tā runā?
Es piecēlos sēdus un ievilku elpu un sāku runāt skaļāk nekā parasti runāju ar viņu
-Tu vēl jautā, kas noticis? Ja tu nebūtu iejaucies un sācis runāt ar to nolādēto Kelliju, viņa mani neatspārdītu un neatstātu guļam sniegā, un tad balles vakars un mana dzīve netiktu sabojāta!!!
-Ko? Kad es kaut kur iejaucos?
-Kamēr es biju prom, tu viņai sarunāji nejaukas lietas un dēļ tā viņa atriebās man!
-Tu domā es tās lietas bez iemesla teicu, tāpatvien? Ja tu dzirdētu, ka par tavu mīļoto cilvēku runā zemiskas un pretīgas lietas, tu klusētu?
-Ja tu dzirdētu, ko tas mīļotais cilvēks tev lūdza pirms aizbraukšanas, nekas tāds nebūtu noticis vispār!
-Es esmu vainīgs, ka viņa man pienāca klāt un sāka kaut ko, piedod par vārdu, dirst? Skriet prom no viņas?
Es vairs negribēju ar viņu runāt. Ne viņš dzirdēja mani, ne viņš to gribēja darīt tagad. Piecēlos no gultas un uzbļāvu
-Pazūdi no palātas, Daniel! LASIES!
Viņš lūkojās uz mani ar lielām acīm. Sejā varēja nolasīt bailes, dusmas, bēdas, un sāpes. Viņš spēra soli tuvāk man un es atkārtoju savas vēlmes
-Ej prom!
-Labi...
Daniels pagriezās un izgāja pa palātas durvīm. Es iekritu gultā un sāku bļaut spilvenā. Kā man viņš riebās! Kā es viņu neieredzēju! AAAAAA!
Palātā ienāca medmāsa un jautāja
-Vai viss kārtībā?
Es pacēlu galvu no gultas un atbildēju
-Jā, ir labi.
Viņa palūkojās manī un ejot prom piebilda
-Ja ko vajag, nebaidies, nāc un jautā.
Es pamāju un nogūlos uz sāna. Dusmas manī mutuļoja un auga lielumā, tās vārījās kā vulkāns. Rokas nervozi trīcēja. Es centos elpot mierīgi un kontrolēt sevi, lai nenotiktu kaut kas slikts.
Atkal kāds nāca iekšā pa durvīm. Vai neviens man neliks mieru? Es pagriezos uz durvju pusi un redzēju, kā palātā medmāsas pavadībā ienāk kāds puisis ar somu rokās un ģitāru uz pleca. Viņš neizskatījās pārāk slims, tikai bāls un noguris.
Medmāsa man uzsmaidīja
-Amēlija, tev būs palātas biedrs. Viņam rīt no rīta ir paredzēta operācija pie Dakera Ričardsona, tāpēc viņš nakšņos viņa nodaļā. Ceru, ka tu neiebilsti.
-Nē.
-Tad labi. Ja kaut kas ir vajadzīgs, nāc pajautāt.
Es atkal pamāju un viņa atkal aizgāja. Vismaz nebūs jānīkst šeit vientulībā, kaut gan šaubos, vai viņš gribēs runāt ar mani.
Es maldījos. Viņš ieņēma gultu pretējā stūrī, bet atnāca un apsēdās uz man blakus esošā krēsla.
-Čau, es esmu Tailers, tu laikam esi Amēlija?
-Čau, jā.
-Vai tu gribēsi man pakavēt laiku? Es labprāt gulētu, bet uztarukums neļauj.
-Protams. Kādēļ tevi operēs?
-Man ir labdabīgs audzējs, bet no tā ir vēlams atbrīvoties. Nekas traks. Un kādēļ tu šeit guli?
-Tas ir ļoti garš stāsts...
-Tas nekas, man ir daudz laika!
Es ievilku elpu un sāku stāstīt. Stāstīju par visu, naidiem ar Kelliju, dusmām uz Danielu...Visu. Puisis dalījās savā pieredzē un viedoklī, kas atbalstīja mani. Bija labi izkratīt savu sirdi kādam, kas saprot un uzklausa.
Viņš silti smaidīja un pasniedza man želejlācīšus no somas
-Cienājies, saldumi ir labākās zāles dusmām un lauztām sirdīm.
-Hahaha, paldies. Bet mana sirds nav lauzta, tā ir ieplaisājusi.
-To vajag labot. Gribi es tev uzspēlēšu kādu dziesmu?
Viņš pamāja uz savu ģitāru.
-Kāpēc gan ne?
-Ko tu vēlies dzirdēt?
-Proti kaut ko no Mumford&Sons repertuāra?
-Jā! Viņi ir mana visu laiku lielāka iedvesma!
Pieķēru sevi ar plašu smaidu. Tailers trinkšķināja stīgas un mēs abi dziedājām līdzi "Little Lion Man". Kad mūsu dueta dziedājums aizgāja par šķību un par augstu, mēs sākām smieties.
-Tu neslikti dziedi, Amēlij. Vai māki spēlēt kādu instrumentu?
-Haha, paldies. Bet nē, mūzika gluži nav mans lauciņš.
-Kāpēc tā? Tev ir ļoti interesanta balss, līdzīga Zoī Dešanelei.
-Par to es šaubos.
-Tici man, es esmu mūzikas skolas absolvents, tagad studēju mūzikas un skatuves mākslu koledžā.
-Ooo! Tad jau varbūt ir vērts ticēt.
Viņš pasmaidīja un nolika ģitāru. Viņš rakājās pa somu un izvilka spoguļkameru. Protams, kas gan ir muzikāls hipsters bez fočika?
-Piedod par jautājumu, bet vai es drīkstu tevi nofotogrāfēt?
-Em, kāpēc gan nē?
Tailers nofokusēja kameru. Es pasmaidīju un zibspuldze mazliet apžilbināja manas acis.
-Paldies Amēlija.
-Haha, ņem par labu. Bet kāpēc tu mani fotogrāfē?
-Es fotogrāfēju visus cilvēkus, kurus satieku un uzskatu par interesantiem kaut kādā veidā. Tas ir tikai atmiņām.
-Tas ir tik forši!
-He, to man ir teikuši arī citi!
Tā es un Tailers turpinājām runāt par visu un par neko. Ik pa brīdim ienāca medmāsa, iedeva mums abiem zāles. Viņam zāļu bija krietni vairāk nekā man. Tad Taileru aizveda uz pārbaudi pie Doktora Ričardsona, es tikmēr parunāju pa telefonu ar Emīlīju.
Pusis atgriezās un mēs turpinājām runāt. Viņš man stāstīja par to, kā viņš Ņujorkā koledžā satika meiteni, kurā uzreiz iemīlējās, bet viņa viņu nevarēja ciest un dēļ tā pameta studijas. Viņš man rādīja fotogrāfijas fotoaparātā, es rādīju savus foto telefonā.
Pienāca pusnakts. Es žāvājos un Tailers to pamanīja
-Vai tu gribi iet gulēt?
-Mazliet, bet vairāk nē, nekā jā.
Viņš pasmaidīja un paķēra ģitāru. Mēs klusi dziedājām Mumford&Sons dziesmu "Home". Meldiņš bija mierīgs, bet mazlietiņ smeldzīgs.Es klusi dziedāju vārdus "our story was not told, but torn apart by greedy hands". Mana sirds iesāpējās, jo es atceros, kā Daniels vienmēr dziedāja šo vietu ar tik aizkustinošu balsi.
Noskanēja pēdējie akordi un iezvanījās mans telefons. Zvanītājs bija Daniels. Kā vilku piemin, tā vilks klāt...Es nepacēlu. Nevarēju.
Tā mēs gulšņājām pa visām palātas gultām un youtubē skatījāmies visādus video, smiedami pa visu nodaļu. Medmāsas ik pa brīdim ielūkojās palātā un silti smaidīja.
