*Daniela skatu punkts*
-Elpošana beidzot ir stabilizējusies, sirds darbība ir normāla, bet viņa ir miegā, turpinās medikamentu iedarbība. Jūs drīkstat ienākt palātā.
Es, mans tēvs un Džeremijs ienācām palātā. Džeremijs piegāja pie gultas un satvēra manas mīļotās meitenes plaukstu. Medmāsa piebilda
-Ja jauneklis būtu atradis viņu kaut mirkli vēlāk, viņa iegūtu nopietnus apsaldējumus un iespējams kādu locekli nāktos arī amputēt. Esiet pateicīgi šim puisim.
Nevienam nenāca prātā pateicības vai prieki, mēs visi lūkojāmies uz meiteni, gaidot, kad viņa atvērs acis un atkal bezrūpīgi teiks, ka viņai viss ir kārtībā un ka jāiet gatavoties uz balli, jo viņa nevēlās nokavēt. Bet tā nenotika.
Pagāja divas stundas vienmuļajā slimnīcas palātā. Māsiņas nāca mainīt sistēmas un ārste nāca veikt injekcijas, bet Amēlija nemodās.
Viens jautājums, kas darbināja manu prātu bija tas, kā viņa nonāca guļam bez samaņas sniegā, īsu laika brīdi pirms balles? Vai viņa patiešām atkal noģība? Es vairs neklusēšu, kad ienāks ārstējošais ārsts Ričardsons, es viņam izstāstīšu par to, ka Amēlija bieži mēdza noģībt. Varbūt no tā ir atkarīga viņas veselība!
Un patiešām, palātā ienāca ārsts, bet viņš bija manāmi uztraucies, un teica medmāsai, kura vadīja iekšā zāles Amēlijas vēnās
-Māsiņ, ātri pārtraukt medikamentu ievadīšanu un atslēgt sistēmu.
Mēs bijām nesaprašanā un Amēlijas tētis jautāja
-Dakter, ko jūs darāt? Kāpēc jūs neārstējat manu meitu?
-Džeremij, lūdzu nomierinies. Šie medikamenti meitenei nepalīdzēs atveseļoties.
-Kāpēc nē?
-Mēs izpētījām Amēlijas slimības vēsturi, viņa ir potenciālā narkolepsijas slimnieku grupā, viņas veselību stipri ietekmē nomierinošie medikamenti, tie var veicināt slimības veidošanos.
Amēlijas tēvs izplūda asarās. Kamēr ārsts nozīmēja citus medikamentus manai draudzenei, Džeremijs mums sāka paskaidrot
-Lorēnai, Amēlijas mammai bija tā pati kaite. Viņa bija narkolepsijas riska grupā, un viņa tika autoavārijā, jo bija lietojusi nomierinošus medikamentus un viņai, esot pie stūres, sākās miega lēkme. Bet es nezināju, ka šī kaite iedzima arī Amēlijai.
Ārsts uzlika roku uz viņa pleca un teica
-Neuztraucies, medikamentus mēs nomainījām, viņa drīz pamodīsies un mēs veiksim pāris rentgenus, lai noskaidrotu, cik stipri šī slimība var piemeklēt tavu meitu. Tā kā nav redzamas pazīmes, piemēram, viņa neģībst bez iemesla, es domāju, ka slimību var veiksmīgi izārstēt.
Un es apjausu, ka tulīt ļoti sāpināšu Amēlijas tēti, bet man tas bija jāpasaka tagad, lai Amēliju izārstētu
-Dakter, Amēlija ir ģībusi bez iemesla...
Vīrietis pievērsās man un jautāja
-Ko? Vai tu zini vēl kaut ko?
-Amēlija ir ģībusi bez iemesla, viņa noģība arī šorīt! Viņa teica, ka tas ir tikai no stresa un pārguruma, bet es negribēju tam ticēt, taču viņa man lika klusēt un nevienam nestāstīt.
-Tas ir nopietns pavērsiens... Vai viņa ir ģībusi pirms tam?
Tagad ierunājās Džeremijs
-Jā... Iepriekšējā nedēļā, divreiz. Viņa aizbildinājās ar to pašu.
Dakteris Ričardsons savilka pieri grumbās.
-Varbūt tas patiešām bija stress, mums būs jāveic rentgeni. Turaties, Amēlijai drīz ir jāmostās. Māsiņ, dod ziņu, kad paciente ir pie samaņas un spējīga runat.
-Jā, mister Ričardson.
Vīrietis baltajā ietērpā pameta palātu un māsiņa veicot pēdējo injekciju mums teica
-Es tūlīt atgriezīšos.
Mēs pamājām un turpinājām vērot meitenes gulošo ķermeni. Viņas krūškurvis cilājās no elpošanas, un tā bija vienīgā lieta, kas apliecināja viņas dzīvotspēju.
Es turēju viņas plaukstu un pēkšņi man likās, ka viņa to saspiež. Es mēģināju sevi pārliecinat, ka man tikai rādās, bet man nebija taisnība. Viņa saspieda manu roku un atvēra acis.
Mēs visi trīs nezinājām kur likties no laimes, un sākām izjautāt Amēliju
-Meitiņ, kā tu jūties? Vai tu spēj parunāt?
-Amēlija, mazā, turies, mēs esam te, arī Daniels, viss ir labi!
Medmāsa ienāca, palūkojās uz Amēliju un aizgāja pasaukt ārstu.
Es aspkāvu meiteni un viņa mani strauji atgrūda. Es atrāvos un nesapratu kas notiek. Ārsts ienāca palātā un lika man paiet nost no gultas.
