Es klusi iegāju blakus dzīvoklī un uz pirkstu galiem lavījos uz puiša istabu. Durvis bija pa pusei atvērtas un es ielūkojos pa šķirbiņu. Es redzēju kā Daniels aizrautīgi spēlē Slender man.
Klusītēm atvēru durvis un lavījos uz viņa pusi. Kad es biju pietiekami tuvu, es iekrampējos viņa plecos un iebļāvos. Puisis sagrāba manas rokas un iecēla mani sev klēpī
-Labs mēģinājums, haha.
-Kā...kā tu zināji?
-Man ir savi noslēpumi, heh.
Puisis iecēla mani gultā, paņēma no galda portatīvo datoru un apgūlās man blakus.
-Kādu filmu mēs skatīsimies?
-Kā būtu ar Valliju?
-Tā ir mana mīļākā multene! Kā tu uzminēji?
-Man ir savs informācijas avots...
-Tētis, ja?
-Nav svarīgi, hahaha.
Puisis ātri ieslēdza multfilmu un nolaida savu galvu man uz pleca. Es sabužināju viņa matus un pievērsos multfilmai, kaut gan tas bija diezgan grūti, ja Daniels gulēja blakus. Viņs ar plaukstu glaudīja manu plaukstu un nogurušām acīm lūkojās ekrānā.
Viņš pagriezās, nogūlās ar savu galvu man klēpī un lūkojās uz kuloniņu. Viņš to virpināja pa pirkstos, bet es biju iedziļinājusies multenē. Un kā katru reizi skatoties Valliju, skumīgajā brīdī mana elpa sāka raustīties un asaras tecēja pa maniem vaigiem, es tās slaucīju piedurknē
-Par ko tu raudi?
-Es nezinu, tā multene vienmēr mani saviļņo bez iemesla.
-Es nekad neesmu raudājis multenes dēļ, man to ir grūti saprast.
-Puiši neraud par tādām lietām.
-Nav tiesa, puiši raud, bet iekšēji. Nav jātek asarām, lai raudātu.
-Un vai tu raudi?
-Dažreiz.
-Par ko tu raudi? Es ceru, ka tu neraudi manis dēļ?
-Domājot par tevi es tikai smaidu. Es raudu par mammu.
-Arī es raudu par mammu, bet sen neesmu raudājusi, manas asaras viņu pie dzīvajiem neatgriezīs.
-Zini, es vēl ticu, ka mana mamma nav mirusi, es domāju, ka viņa ir dzīva un mēģina mūs atrast. Varbūt tas ir muļķīgi, bet es ticu.
-Tas nav muļķīgi, tā var būt ir taisnība. Es arī ticu.
Puisis ielūkojās manās acīs un es noliecos pēc skūpsta. Manas rokas viņu maigi apskāva un es nogūlos uz viņa ķermeņa. Mēs apvēlāmies uz sāniem un skūpsts sāka iekarst. Pēkšņi es sajutu, ka man nāk šķaudiens un es sāku smieties caur skūpstu. Daniels atrāvās un smējās
-Par ko tu smejies?
-A...A...a...Ap...ČĪĪĪ!!!
Daniels sāka nevaldāmi smieties, un es tāpat. Man no smiekliem sāpēja vēders un es izvēlos no gultas.
Cik nepatīkami, bet smieklīgi izvērsās tik skaists mirklis, ehh.
