Pirms kārtējās daļas es vēlos jums teikt pateicības vārdus par pozitīvajiem novērtējumiem un vārdiem. Un neuztraucamies, kamēr jums patiks un jūs pieprasīsiet, stāsts turpināsies! :) 
Noskanēja pēdējais zvans, un mans mīļais Betmens mani samīļoja
-Labi mazā, veiksmi tev kleitas meklējumos! Es došos uz zāli, palīdzēšu Timijam un teātra pulciņam ar dekorāciju uzstādīšanu, rīt lielā diena!
-Veiksmi darbos, tiekamies vakarā pie tevis, ja?
-Jā, šovakar skatīsimies filmu.
-Awkey, atā!
Daniels mani ātri sabučoja un es jau aizskrēju pie Samantas un Amandas. Ja godīgi, es vairs neuzskatu, ka kleitas un balles ir garlaicīgas un cacīgas, es ļoti gribu sapucēties un aiziet uz dejām, jo kādreiz to nedarīju.
-Nu ko, gatava mocībām? Haha
-Es? Nav tās mocības, ejam ātrāk, es gribu kleitu!
-Ko? Pasaki lūdzu vēlreiz? Tu gribi KLEITU?
-Jā, tieši tā! EJAM.
Samanta un Amanda izskatījās ļoti pārsteigtas, bet atbalstīja manu aicinājumu. Mēs devāmies uz centru un atstājām somas pie Semijas mājās.
Tālāk mēs gājām uz kādu mazu second-hand veikaliņu, ko Amanda bija atradusi pagāšnedēļ, viņa teica, ka tur ir lieliskas vintage kleitas, un tieši tādu es meklēju.
Veikalā nebija daudz cilvēku, patiesībā mēs bijām vienīgās. Mēs klusi šiverējām pa pakaramo rindām un kāds apģērba gabals iekrita man acī. Es izņēmu pakaramo un ieraudzīju skaistu kleitu, kas izskatījas kā no modes skates backstage atvesta uz šejieni. Es steidzos nopētīt cenu zīmi. Piecpadsmit dolāri? Man vairs nav nepieciešama apdomāšanās, es eju pielaikot šo kleitu.
-Vai tu jau atradi ko meklēji?
-Jā.
Šaurajā kabīnē es nebiju pieradusi ģērbties, jo mājās es to darīju haotiski pa visu istabu. Un apģērbu laikošana nebija mana visbiežāk darītā nodarbe.
-Amand, aiztaisīsi lūdzu rāvēju?
-Protams.
Meitene ātri ienāca kabīnē un viņa stāvēja skatoties uz keitas priekšpusi
-Tu izskaties tik...skaisti! Šī kleita ir šūta tieši tev!
Es stāvēju nosarkusi un nezināju, ko atbildēt. Izmocīju pār lūpām neveiklu paldies. Amanda aizvilka rāvēju un es stāvēju lūkodamies spogulī. Audums ideāli piegūla ķermenim, tas nespieda un nebija par platu. Varbūt Amandai bija taisnība? Kleita uz manis izkatījās optimāli, manuprāt, tāpēc nekavējoties to izdomāju nopirkt.
Pārdevēja laipni pasniedza man papīra maisiņu ar manu kāroto kleitu. Es apsēdos uz dīvāna pie uzlaikošanas kabīnēm un ķēros pie Semijas un Amandas kleitu vērtēšanas.
-Tikai saki godīgi, ja? Vai šī kleita ir par īsu?
Es lūkojos uz trūcīgu apģērba gabalu, kas knapi piesedza Samantas sēžamvietu.
-Saku godīgi, jā! Izskatās, ka tu esi izstaipījusi topiņu.
Meitene atzinīgi palūkojās uz mani un iegāja atpakaļ kabīnē. Es no pakaramo stenda paķēru ļoti skaistu blūzveidīgu topiņu ar žabo un iegāju kabīnē. Es piekoriģēju kleitu, novelkot to uz Samantas gurniem un augšā liku uzvilkt atrasto blūzi, pēc tam pametu kabīni.
Samanta iznāca un sauca
-Tik forši kopā izskatās! Es laikam izvēlēšos šo!
Tad bija Amandas kārta. Viņa iznāca kleitā, kura izskatījās mazliet maisveidīga, un Amandas smalkā figūra pazuda zem tās.
-Kā ir? Man liekās, ka man piestāv šī krāsa.
-Krāsa izskatās patiešām lieliski, bet fasons tevi padara pufīgāku.
-Nu, ne jau visi ir tādi skaliņi...
-Vaina nav tevī, pagaidi! Iedod savu jostiņu.
-Priekš kam tev to?
-Nu iedod!
Meitene pasniedza jostiņu. Es ar pāri veiklām kustībām to apliku viņai ap gurniem, sakārtoju kleitu un pasniedzu viņai savu žaketi. Meitene lūkojās spogulī
-Amēlija, tev ir talants! Apskaties, tu no nekā spēj radīt kaut ko modesskates cienīgu!
-Ko tu? Es tak visu mūžu staigāju džinsos un kedās, ko es sajēdzu par modi?
-Kā redzi, daudz ko. Tev sanāk ļoti labi un saskanīgi tērpi.
-Kaut nu tā būtu. Ejam maksāt, es mirstu badā!
Meitenes iesmējās un aizgāja saģērbties atpakaļ savās drēbēs. Pārdevēja pie kases palūkojās uz mani un teica
-Svētdien mēs meklēsim darbinieces uz pusslodzi nedēļas nogalēm, jūs varētu atnākt, man liekās, ka jūs varētu būt potenciāla darbiniece.
Semija un Amanda lūkojās uz mani ar atvērtām mutēm. Es klusēju un Samanta man piebakstīja
-Paldies, es noteikti atnākšu!
-Uz redzēšanos.
-Visu labu!
Mēs izgājām no veikala un devāmies uz picēriju. Es tiešām nesaprotu, kāpēc viņas ceļ tādu brēku? Es vienkārši salieku kopā drēbju gabalus. Nu, ja godīgi, tad man bērnībā šī ģērbšanas un pārģērbšanas padarīšana ļoti patika, bet ar laiku apnika.
Uz galda atnesa lielo picu un es ķēros klāt ne mirkli kavējoties. Meitenes Twitterī rakstīja
Ir tik labi meklējot balles kleitu ņemt līdzi konsultantu @ameliakingxx
-Jūs nopietni? Izbeidziet tvītot, un ķeraties pie picas, kamēr es to neesmu apēdusi!
-Haha, labi, arī mums gribās ēst.
Samanta mūs pavadīja ārā no savas mājas un apskāva
-Nu ko, tad rīt tiekamies ballē, meitenes?
-Jā, es nevaru sagadīt! ĀĀĀĀ
-Atā! Mīlu jūs.
Tālāk mani un Amandas ceļi šķīrās, jo mēs katra dzīvojām savā pilsētas galā. Es lēni čāpoju mājās un domāju ieiet pie tēta darbā.
-Nu, rādi savu tērpu!
-Nē! Redzēsi tikai rītvakar, kad būs jāiet uz balli, vot tā.
-Ai, tas vairs nav interesanti! Steidzies mājās, Daniels jau gaida tevi.
-Jā, es jau skrienu.
-Amēlija?
-Nu?
-Tikai kārtīgi, sarunāts?
-Protams, tēti.
Pēc negadījuma ar Daniela pazušanu mans tētis ļoti piesarga mūsu attiecības. Viņš turpina atkārtot, ka nedrīkst tik traki pieķerties viens otram, īpaši mūsu vecumā, jo tas var slikti beigties. Bet viņš nesaprot, ka pats tik pat ļoti bija, ir un būs pieķēries mammai. Viņš ir atkarīgs no viņas, pat ja viņas nav, un tā pat es jūtos pret Danielu.
Es klusi ienācu savā dzīvoklī un ieliku maisu ar kleitu skapī. Pie reizes no skapja paķēru savas sporta bikses un džemperi, iegāju vannas istabā pārģērbties. Uzsmaidīju spogulim un ieraudzīju uz plaukta Daniela dāvināto kuloniņu. Es to apliku ap kaklu un izgāju pa durvīm.
