Man Bija Trīs Draugi. Kristiāns, Sintija, Emīlija. Visas meitenes skolā skrēja pēc Kristiana. Sintija bija viena no poulārajām meitenēm. Karsējmeitene, seksīga un stilīga. Emīlija bija viena no parastajām un viduvējām meitenēm. Sintija un Emīlija abas bija pilnīgi trakas uz Kristianu. Sintijai nebija jādara nekas, lai viņa savaldzinātu Kristianu. Jo viņa tik un tā jau bija ļoti skaista. Emīlija, no otras puses, izturējās pret Kristiānu ar cieņu un mīlestību.
Emīlija nebija neglīta nepavisam. Patiesībā, viņa izskatījās jauka un piemīlīga. Bet Emīlija nebija Karsējmeitene, viņa nevalkāja apspīlētus apģērba gabalus, un mini svārkus. Tapēc tieši tā, kā visi paredzēja, Kristiāns Izvēlējās Sintiju.
Jo Emīlija bija tikai parasta un nestilīga meitene. Kamēr Sintija bija stilīgā meitene, kas visiem puišiem patīk.
Kristiāns vienmēr Aizvainoja Emīliju. Stāstot cik ''nestilīga'' un ''nožēlojama'' viņa bija. Un cik stulbi viņa izskatījās.
Un tas viss galu galā lika Emīlijai justies sāpinātai un nevienam nevajadzīgai. Tāda ir dzīve. Emīlija tomēr nepadevās. Viņa gribēja kaut ko pierādīt Kristiānam. Viņa gribēja pierādīt to, kad izskats nav galvenais.
Viņa mācijās ļoti smagi, centās un pūlējās. Viņa kļuva par populārāko meiteni, un visi puiši,kas reiz viņu ignorēja,tagad viņu aplidoja. Bet viņa nekad neiaizmirsa Kristiānu. Katru dienu,viņa ielika sarkanu rozi Kristiāna skapītī. Vienmēr ar tiem pašiem vārdiem. ''Tu man nozīmē daudz, un vienmēr nozīmēsi'' Jo viņa zināja,kad Kristianam klājās smagi.
Kristiāns sāka apjaust, kāds muļķis viņš ir bijis. Viņa mīļotā meitene-Sintija. Flirtēja ar citiem puišiem. Viņš nožēloja to, kad bija izvēlējies nepareizo meiteni. Sintija vēlāk izšķīrās ar Kristiānu. Jo viņa bija atradusi Turīgāku puisi. Kristiāns jutās piekrāpts, nodots un stulbs. Viņš gāja lai uzmeklētu Emīliju. Viņš nokritās ceļos un lūdza: ''Emīlija, lūdzu, piedod man. Vai tu būsi mana meitene?''
Emīlija viņu atraidīja, visiem par pārsteigumu. Viņa teica tikai šādus vārdus:'' Tu esi piedzīvojis lielu zaudējumu, un es negribu, lai tu piedzīvo vēl vienu''. Kristiāns jutās vīlies. Viņš nesaprata ne vārda no viņam teiktā. Bet viņi kļuva labi draugi. Visu darīja kopā. Kristiāns kļuva par kaut ko labāku. Jo Emīlija apbēra ar mīlestību, kādu viņš nekad nebija piedzīvojis. Viņa Ex-Meitenes pret viņu nebija tā nekad izturējušās. Tās viņu pieņēma tikai pēc Kristiāna izskata. Bet Emīlija viņu pieņēma tādu, kāds viņš bija. Viņa mainīja Kristiānu. Emīlija turpināja likt sarkanu rozi viņa skapīti, katru dienu. Ar tiem pašiem vārdiem. Viņa nekad neaizmirsa.
Vienu dienu, Emīlija neieradās skolā. Viņa neieradās veselu nedēļu. Vispirms, Kristiāns domāja, ka viņa ir devusies atvaļinājumā ar ģimeni. Tāpēc kad viņa teica, ka viņa dosies uz Havaju Salām ar tiem. Bet vienu dienu, viņš saņēma zvanu no slimnīcas. Viņam teica, ka Emīlija mirs, jo viņai ir vēzis.
Bet viņa to neteica Kristiānam, jo negribēja,lai viņs par viņu uztraucas. Bet nu, kad viņai drīz jāmirst, viņa gribēja redzēt Kristiānu Vēl pēdējo reizi. Kristiāns skrēja uz slimnīcu. Kad viņš ieraudzīja, cik vāja viņa ir, asaras sāka tecēt gar viņa vaigiem.
Viņš čukstēja: ''Kāpēc tu man neteici ātrāk? Kāpēc tu to slēpi no manīm?'' Emīlija paskatījās uz viņu, un vārgi pasmaidīja.
''Kad es teicu, lai es negribu, lai tu piedzīvo vēl vienu lielu zaudējumu, es domāju par šo. Es negribēju tev teikt, jo es negribēju lai tu uztraucies. Es gribēju pavadīt savas pēdējas dienas laimīgi.''
''Tu nevari mani atstāt!'' viņš teica.
"Kas es būšu bez tevis?''
" Tu būsi tas, kas tu esi tagad. Es vienmēr būšu tev blakus. Nekad to neaizmirsti. Atceries tos laikus, dzīvo laimīgi. Un vēl viena lieta...''
''Jā?'' ''Es tevi Mīlu'' Un viņa nomira. Kristiāns kliedza.
Viņš joprojām nevarēja pieņemt Emīlijas nāvi. Viņš bija pavadījis tikai mēnesi ar Emīliju. Tikai mēnesi. Bet Emīlija izmainīja viņa dzīvi ar vienu rāvienu. Tādā veidā, ka neviens nevarēja izskaidrot. Viņš nožēloja. Bet viņš zināja,kad Emīlija vienmēr viņu no debesīm uzmanīs.
Dažreiz mēs vienkārši nenovērtējam cilvēkus, kuri par mums rūpējas. Līdz tie mūs atstāj. Līdz mēs viņus zaudējam. Līdz mēs nožēlojam. Ārējais izskats neskaitās, runa iet par iekšējo. Ir labāk pateikt kādam, cik ļoti tu viņu mīli. Nekā neteikt to viņiem, un zaudēt viņus. Mēs nožēlojam, ka mīlestība pastāv, kad cīnāmies līdz pēdējam mirklim. Lai pierādītu un pateiktu kādam, cik ļoti mēs viņu mīlam.
