Pārāk maz laika, lai nedarītu neko. Pacienāt sevi ar laimi. Iegrimis parastā dzīvošanā- liekas ka nositu laiku lai ātrāk novecotu un vis reiz beigtos. Ilgāk riņķojot ap sevi tu izveido bedri, un pats tajā lepni slīksti. Uzkožu nevainību un noriju lepnumu, turpinu aktīvi stāvēt uz vietas un lidināties ap sevi tādejādi iespiežot sevi dziļāk šeit dzimtenē. Lai šeit izdzīvotu nepietiek ik pēc katra teikuma pateikt pladies vai āmen, vairs ne. Nevienam neinteresē ja esi izsalcis vai nosalis, nevienam. Brīžiem pat liekas ka pašam ar tas īpaši neuztrauc. Saspiestas domas lietoju kā izteiksmes līdzekli pret tevi. Starp akcijām un atlaidēm, starp murgu un realitāti- tā ir šodiena, par rītdienu nedomājam, nevar atļauties. Apmaldījies starp koncentrācijas nometnēm, pie sevis bubinu pēdējo uzrunu. Tev liekas ka vēro mani, īstenībā tu esi akls un es skatos uz tevi. Oficiāls atteikums gravitātei, liekas vis notiek otrādi, iespējams pasaule apmetusi kūleni un sākusi ripot uz otru pusi? Vai esi kādreiz izbaudījis otru elpu- tas ir, kā pārgrieztu virvi kas tev bijusi ap kaklu visu šo laiku? Vai kādreiz esi piedzīvojis tik saldu eiforiju ka metas nelabi? Vai esi kādreiz sev apreiķinājis cenu? Gadiem ejot tev jālaiž zemāka cena- vēlāk būs atlaides, vel vēlāk būs izpardošana. Vēljoprojām vēlies eiforiju, it kā izbaudīt to kamēr vēl esi prece ar uzcenojumu. Piespiedu kārtā mīlēts.
