melnbalta lapa un zīmulis rokā-
mākslinieks nosēžas un tūlīt kaut kas taps.
sirds neritmiski dauzās, no krūtīm ārā laužās
skatiens sķebīgs un neviltoti skābs.
slābs vīrietis raugās caur sava auto stiklu
jeb stikla rāmi, jo stikla tur nav.
kāds incidents padarījis viņa pieri miklu
un auto stāvvietā noparkots stāv.
pār dzīvžogu paverās gaiši zilās acis-
nemirkšķinot cenšas saskatīt kas ir aiz tā.
uz pirkstgaliem pacēlusies, šī lēdija raugās
un nesaprot vai tur būs sveša vai savējā.
Viens riņķis lapā, viens riņķis ap mākslinieka roku
un sudraboti mirdzoša ķēde starp tiem
priekšmeti telpā un zīmējumi uz papīra-
par visiem, visiem rokudzelžos ieslodzītajiem.
Arī vadītājs, dzelžaini satvēris stūri,
jūtas kā sadragātā nāves būrī.
ikdienas likstu satverts, iedzīts stūrī.
neloģiski domājot, drudžaini kurī.
Un meitene- dzīvžoga robežotais putns,
kas patiesībā kautruma sagrābta sēž.
Un trīcoša roķele zariņus škurina
lai palūkotos, ko dara kaimiņu blēži.
it kā ierobežoti nebūtu pietiekoši visi.
sajūta, ka brīvību paši sev liedz.
un naktī, murgu mocīti, palagus bojā
un dziļi iekšienē vienkārši kliedz...
Neierobežoti uzskati par ierobežotību.
