sapnis, stāsts un pārdomas.0

sapnis. nu tā kā es sapņoju daudz un daudz arī atceros tad varu šo to uzrakstīt. diezgan bieži es kontrolēju sapņos notiekošo. parasti manos sapņos ir vienkārši piedzīvojumi ar interesantām sajūtām. dažreiz ir kaut kas īpaši aizraujošs. 

tātad. es biju kaut kādā namā līdzīgā bibliōtēkai ar augstiem griestiem kurus tā īsti nevarēja saskatīt. tad tur bija kāds vīrietis kurš mani itkā izjautāja par visu ko. es biju vecāks un citādāks. tad es pateicu kaut kādus notikumus kuri uzreiz atgadijās, vai kaut kas tur krita vai kaut kā tā un tas uzkrita tam vīrietim virsū. tad es sapratu ka es paredzu nākotni. es vēl teicu kas notiks turpmāk un bija tāda dīvaina sajūta turklāt apkārt lidinājās kāda sarkana gaismas bumba. tad es pagriezos un man tas vīrietis teica kaut ko tādu kā - ja tas viss arī tiešām notiks tad lai mums visiem stāv veiksme klāt. tas bija kaut kas saistīts ar nāvi vai daudzu cilvēku nāvēm. vairāk laikam nebij nekas tāds. 

es jau sen vēlējos uzrakstīt kādu stāstu. mēģināšu tagad. nekritizējiet jo tā nu es rakstu. 

viss sākās ar to ka man bija jāiet ārā no mājas. bet es tepat vien sēžu kā tāds mērkaķis un izniekoju savu laiku. pēc kāda laiciņa nezināmā kārtā satumsa - momentāli. tas bija tumsas plīvurs kas ap mani mācās. tolaik es vēl nezināju kas ar mani notiek bet biju mierīgs. tad sajūtu kaut ko asu sev visapkārt bet nekā man blakus nebija, sajūta pazuda un tajā vietā parādijās zaļa skaņa. tā smaržoja pēc sēra un kļuva arvien spilgtāka. tad no tās iznira kiborgs ar cilvēka augumu un bruņām. tas teica - šis ir ļoti svarīgi, atceries vienu vārdu - PQ300. turpmāk tu rīkosies sekojoši - salauz sev kāju, paskaties uz augšu un nokrīti zemē. tālākā rīcība būs paradokss. tad viss izgaisa un man gribējās gulēt. kad pamodos viss bija auksts un nereāls. es vairs nejutos kā es pats. beidzot es izgāju ārā, kā jau iepriekš biju nodomājis. apkārtne bija parastāka kā jebkura cita diena pasaules vēsturē. viss bija vienkāršs un zināms, pat es pats, kas man likās neparasti. pēkšņi es ietriecos tukšā gaisā kā betōnā un neciešamās kājas sāpēs atliecu galvu atpakaļ izkliedzot flaaarrg! tur lidoja bezformīgs objekts kas spīdēja melnā krāsā. pēkšņi sajutos ļoti apdullis un nogāzos gar zemi. likās ka es vēl stāvu turpat neizpratnē sastindzis. bet patiesībā biju vietā kur bija tikai pamats zem sevis. neko neredzēju un nevarēju just savu svaru. es jautāju - kur es esmu? tas atbalsojās bezgalīgi izgaisdams klusumā itkā vārdi būtu skaņas lādiņš. man sekoja atbilde tādā balsī ka nevar saprast kas runā tikai varēja uztvert vārdus un to nozīmi. atbilde bija šāda - tu esi šeit kas ir neaptverami tālu no jūsu visuma. ja tev tiks atklāts kur tu patiesībā atrodies un kas esi tad tava eksistēšana izbeigsies momentāli. mēs esam informācija un sazinamies ar tevi tev saprotamā veidā. mums nav iespēju robežu un tu neesi nekas mums. taču šis ir noticis un mēs tevi aizsūtam uz kādu zināmi-nezināmu vietu. tu sapratīsi. Balss beidzās un es atjēdzos savā realitātē. man kājā bija tāda tehnoloģija kuru pat ģeniālākie prāti nespētu izfantazēt. tā bija cietāka par dimantu tumši melna spīdoša viela kura spēja kustēties kā dzīvs ūdens un darboties kā muskulis ar bezgalīgu enerģiju. tagad arī šāda veida punktiņš man bija tieši starp acīm bet nedaudz augstāk uz pieres. ar to es varēju uztvert apkārtni nevis ar maņām bet ar prātu. es raudzijos apkārt - jā tā ir mana pasaule, bet es šo vietu nepazīstu. nez kur es esmu? man blakus paskrēja cilvēks kurš izskatijās gandrīz kā parasts cilvēks tikai ar hologrāfisku apģērbu un tādu pašu melnu punktu pierē kā man. beidzot man nāca atklāsme izpētot apkārtni - es esmu nākotnē. tad es pats no sevis teleportējos uz pilsētu. tur viss ritēja gludi - cilvēki darbojās gluži kā labs mehānisms. mājas peldēja gaisā un visi likās laimīgi. tad pie manis pienāca kāds krietns vīrs un teica - ā, nu beidzot tu esi šeit. viņš mani aizveda uz telpu kur materalizēja kādu antīku ierīci kas sastāvēja no akmens. tā izskatijās kā krēsls ar milzīgu ripu apakšā un neskaitāmiem zīmējumiem virsū. tur bija arī tāds kā slēdzis zem kura bija rakstīts Power Quantity. vīrs teica ka tikai es zinu kā tas darbojas un tā ir vienīgā cerība. es atcerējos ko man kādreiz teica un pagriezu uz 300. tas iedarbojās un nedaudz dūca vizualizējot spirāli. es tur iekāpu un pazudu. es atceļoju 300 gadus tālā pagātnē kas bija tieši tobrīd kad es biju sastindzis no trieciena. un es parādijos tieši priekšā pats sev ar spēka lauku tikai biju neredzams no ārpuses. tad redzēju ka virs manis pazūd melns objekts kurš mani uz šejieni atnesis. laiks tobrīd bija apstājies un es varēju darīt visu ko vēlos. tad es ar savu kājas protēzi izsitu laikā caurumu un iekāpu tajā. tur atkal bija tā bezgalīgā telpa kur es biju iepriekš. tad es materalizēju sev tādu kā apvalku kas izplūda no manas pieres un ar to tiku ārā no turienes. tad es dzirdēju ka man saka - tagad tu esi realitātē un zini kas tev jādara. uzreiz man galvā atvērās visa informācija, kuru saņēmu no paralēlā visuma. tad es aizteleportējos ar tik ātru skaņu ka tā kļuva par zaļu gaismu. te nonācu atpakaļ pie sevis un kā nohipnotizēts saciju ko atceros ka man teica. sacīju - šis ir ļoti svarīgi, atceries.. (un turpināju runāt) līdz pazudu pret savu gribu atrasdamies savās mājās tūlīt pēc tam kad biju izgājis ārā. es vēl redzēju kā es sasitos un neko nevarēju izdarīt, bet laiks turpinājās kā parasti bet neredzēju kā es no nākotnes ierodos šajā laikā. viss atkal gāja normāli un es dzirdēju balsi - labi pastrādāts, tu izdariji visu kā vajadzēja. turpmākajā dzīvē es dzīvoju savā realitātē un man nebija nekādu pārdabisku spēju izņemot punktiņš pierē kas man deva iespēju uztvert visu ar prātu nevis ar maņām un kājas protēze no nezināmās vielas. tā es turpināju dzīvot kā vienkāršs cilvēks tikai nenovecoju jo biju kiborgs un kļuvu par izgudrotāju. es uzprojektēju tādas mājas kā redzēju toreiz nākotnē, un turpmākos 300 gadus pasaule mainijās līdz ar manu tehnoloģiju. tad kādā dienā es redzēju ka es pats parādos no nekurienes un mani aizved kāds vīrs. tas bija viens no manas kompānijas uzņēmējiem anormālās ģeolōģijas jomā, kas apgalvoja ka viņam ir laika mašīna. pēc brīža viņš izskrēja ārā un atteleportējās pie manis teikdams - jā, jums tas ir izdevies un tagad laika ritums neizdalīs blakusviļņus kas rada disbalansu. tad es jutos neaprakstāmi laimīgs un sabruku gar zemi. es turpināju eksistēt kā melnā viela un varēju darīt neierobežotas lietas. 

BEIGAS