BILDE MANA UN JAUNS STĀSTS KLĀT.
Salut mon cherie!!
Dziesmas teksts skanēja viegli: And just more my wonder-wall. Es tai klusi dziedāju līdzi. Nekad nebiju tik ļoti pieķērusies saviem jaunajiem draugiem, kopš pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu pie tēva(lai gan tā bija tikai viena nedēļa skolā). Tiesa, skola(šeit es pieteicos skolā, jo domāju, ka tā varētu noīsināt laiku ar saviem pusbrāļiem, ar ko mans tēvs vēlējās, lai palieku, kamēr viľš ir darbā-it kā darbā) nebija tik liela un laba kā iepriekšējā, bet tik un tā man negribējās tagad braukt uz to sasodīto nometni. Netaisni no tēva puses. Viľš vēlējās, lai netraucēju. Kas lai zin.
Pēc trīs-ar pus stundām(nesaprotu kāpēc tik ilgi, jo mēs tāpat dzīvojām netālu) atrados Minotā, Ziemeļdakotas štatā. Liela nometne, priekš tik mazas pilsētas kā šī. Ap 450 dalībnieku. Toties šī nometne nav parasta. Es pilnībā apstulbu, kad mans tēvs parādīja nometnes brošūru.
-Ko? Šī? Bet tur taču brauc visādi bagātnieki!-es biju sašutusi par aprakstu un nometnes izmaksām. Vēl pietam uz 3 mēnešiem... Bet, mans tēvs tikai pasmaidīja un paraustīja plecus. Es sapratu-viľš nevēlas atbildēt. Vai...arī nezina ko atbildēt...Lai nu kā, viľš ar katru dienu paliek jocīgāks. Daudz, daudz dīvaināks.
Iebraucot sagaidītāju netrūka, visi bija laipni un atsaucīgi. Kāda tukla sieviete, ar tumši zilām leopard ādas brillēm(tās atgādināja kādas vecas šausmenes gāzmasku) un violetu bikškostīmu, nāca man tuvāk uzsaucot:
-Salut mon cherie, j’ai m’appelle Teriness- jāatgādina, ka atrodos pie Kanādas.
-Bounjourno, mani sauc.....(Zinu, zinu! Es tagad runāju itāliski, nu un?! Te tak visi nāk tikai pazīmēties! Kāda tad vairs starpība?!)
-Melānija Krista Telo, es zinu, esi sveicināta mūsu pulciľā, tu esi viena no pēdējām, kas mums ir jāsagaida,-tuklā sieviete pabeidz teikumu, un turpināja-pagaidi turpat pie tās sarkanās mājas, es tūlīt nākšu un tev visu ierādīšu.
Tētis mani pavadīja līdz mājai un noskūpstīja manu grumbās savilkto pieri, jo acīmredzami biju ļoti satraukusies un man mocīja neziľa. Tad viľš aizbrauca.
Terinesa atnāca un, paľemdama manas somas, palīdzēja tikt prom no piebraucamā ceļa
Pa gabalu jau rēgojās tumši zaļa māja ar numuru 13. Kāda sagadīšanās! Jau atkal mans “laimīgais” cipars. Agrāk man veicās, līdz -5.klasei. Ha! Pēc tam šis cipars man nenozīmēja neko īpašu. O, moins. Ko es tagad atkal buldurēju?!
-Te nu es tevi atstāšu-viľa ierunājās-te ir tavs fails, aktivitāšu saraksts un citas noderīgas lietas-viľa paskaidroja padodama man nelielu mapi.
Iegāju mājā, bet tur redzēju tikai garu, rozā sienām krāsotu gaiteni. Ātri ieskatījos mapē. Skaidri un gaiši rakstīts.
Vārds- Melānija Krista Telo
Māja-13
Istaba-4
Istabas biedrene- Pelinaresa Mersandesa
Tātad jājiet uz istabu 4. Nez kāda būs mana istabas biedrene. Pelinaresa. Noteikti visu pārgudrā un skaistā modes dāmīte. Izķēmoju viľas vārdu vēl pāris reiţu un devos uz savu moku kambari (nez kāpēc man tas asociējās ar Hariju Poteru :D)
Istaba bija piekrauta pilna ar lieliem un piebāztiem(burtiskā nozīmē) Luiss Voitton čemodāniem. Jā, noteikti man būs jautra vasara. Kā nu ne, esmu valodu nometnē, no citas valsts, iespējams šī Pelinaresa ir no kādas super-truper pilsētas, kur tikai tādas vien apgrozās.
-Sveika!-mani pārsteidz melodiska un maiga balss no istabas durvju puses, kad vēl tikai liku nost savas somas. Pagriezos un redzēju brīnišķīgi skaistu meiteni ar sejas pantiem, kas līdzinātos kādai datoruzlabotai sejai no jaunā Vogue ţurnāla.
-Tu laikam esi Melānija Krista.-es dumji pamāju viľas teiktajam.
-Bet, tu esi Pelinaresa Mersandesa.
-Tā vien šķiet, ka nākamos 3 mēnešus mums būs šeit jāsadzīvo.-viľa it kā negribēdama piekrita, jo bez šaubām es nebiju nekāda diţā: augums- nekāds ,mati-sašķēlušies, jo pie tēva nebija nekāda normāla šampūna, un nemaz nerunāsim par manu trūcīgo bagāţu-4somas salīdzinājumā ar Pelinaresas 400(labi es pārspīlēju, jo slinkums izskaitīt),liekas, ir nekas.
-Vai jāsaspieţas-es pie sevis nomurmināju, lai viľa to nedzirdētu.
Meitene sāka pārkārtot mantas savā istabas pusē un nelielajā skapī.
-Vai tu šeit brīvprātīgi atbrauci?-viľa ierunājās, kad bijām izkrāmējušas savas mantas, nu labi, es izkrāmējusi-savas.
-Ne gluţi, un tu?-ieminējos gandrīz nedzirdami, jo es nevēlējos, nē, negribēju šurp braukt. Šeit bija gaidāma kruto sanāksmes, stulbi cilvēki un kā vienmēr-es atstumta no pārējās pasaules.
-Es atbraucu labprāt, bet ne jau uz 3 mēnešiem! Kas var būt neciešamāk par vasaru ar brāli un bez komunikācijām, nu vismaz pirmo mēnesi.
-Tev ir brālis?-aizrautīgi paskatījos uz viľu.
-Jā, dvīľubrālis. Tev ir kādi siblingi?
-Nē, nav. Tikai pusbrāļi, bet tie neskaitās.-skābi novilku, jo es taču būtu laimīga ja būtu ar ko parunāt bez šīs pilsētas zoss ar Prada vai Gucci somiľu.
-Tev paveicies, tici man, bet jāsaka, ka daţreiz nemaz nav tik slikti būt ar brāli. Palīdz man ar zēniem.-viľa ieķiķinājās, un es dumji klausījos viľas balsī, kas līdzinājās manas labākās draudzenes smiekliem, nu jau bijušās. Šīs atmiľas mani skumdināja.
-Nemaz nav paveicies! Mani pusbrāļi atbrauks jau nākamnedēļ.No kurienes tu esi?-apjautājos, lai aizgaiľātu prom domas par mirušo draudzeni.
-Hannovere un Berlīne. Un tu?
-Minota, Willinstona un Rīga.
-Kur tas atrodas tā Rīga, vai Islandē?
Iesmējos un atbildēju –Tavas ģeogrāfijas zināšanas nav labas. Latvijā.
-Nu, jā. Man ģeogrāfijā tikai 3.-viľa ne pārāk laimīga piebilda.
-Pēc Vācijas skalas?-es vismaz atcerējos, kur viľa dzīvo.
-Jā. Klau, es un mans brālis ejam šodien uz ballīti 28 mājā. Nāksi?-viľa atkal nomainīja tematu...
-Nelegālais party’s?
-Tā varētu teikt, bet tur tāpat būs staffi.
-Ok. Man tāpat nav ko darīt šovakar.-sen nebiju bijusi uz ballītēm. Kā jau noprotu te nekādas labās, laikam nebūs. To pašu varētu teikt arī par visu šo nometnes padarīšanu. Sūds!
-Ideāli! Es tūlīt nākšu, pasaukšu vēl kādus no citām istabām.-Pelinaresa izmetās pa durvīm.
Es pamāju skatīdamās grīdā un domādama, vai tā tiešām bija laba doma.
