PĒDĒJĀ NODAĻA. PĒDĒJĀ NODAĻA. PĒDĒJĀ NODAĻA.
Viņa dzirdēja mani domājam, bet to ignorēja laikam. Lea? Viņa neatsaucās.
-Lea?-pasaucu skaļi.
-Jā?-viņa pievērsās man. Saprotu, ka neesmu tik izkaisīts un spožs tumsā kā zvaigznes, bet vai nevarētu pievērst vairāk uzmanības man?
-Vai tu dzirdi, ko es domāju?-jautāju.
-Nē.-viņa pasmaidīja un ar muguru atbalstījās pret sola atzveltni.
-Nē? Kāpēc?-tas tiešām ir jocīgi.
-Es tev pieskāros. Negribēju traucēt tevi. Tās tomēr ir tavas personīgās domas, bez tam man pietiek ar visu to māju.-viņa ar roku norādīja uz daudzdzīvokļu namu mums pretī. Viņai noteikti ir grūti to visu dzirdēt.
-Vai tad tev jau nevajadzētu nedzirdēt? Tu vairs neesi tik auksta un bāla.-pamāju uz viņu.
-Nezinu ar laiku es dzirdu aizvien ilgāk.-viņa ieklausījās.-Paldies! Tagad es nedzirdēšu filmas beigas! Tikko pazuda!
-Tu klausījies filmu kādam galvā? –tas skanēja “labi”.
-Jā. Tas ir diezgan jautri. Pārskatīt visu citu galvās. Daudz par ko pašai domāt...-viņa ievilka elpu. –Kāpēc tu esi dzēris?-par šito bija jāsmejas.-Tu zini, ko es domāju.-viņa nedaudz aizkaitināti skarbi man noteica par manu reakciju uz viņas jautājumu.
-Es... es atsitu kāju pret ietves malu un pirksts sāka asiņot.-es jau gaidīju, kad viņa smiesies, bet tā nenotika. Viņa tikai pamāja un sāka ilgi skatīties manās acīs.-Kaut ko interesantu tur šodien rāda?-jautāju pēc minūtes. Mēs turpinājām skatīties viens otra acīs.
Es pamanīju, ka esam pa visam tuvu pielikušies tikai tad, kad mūsu degungali bija centimetra attālumā. Maigi apņēmu Lea ap vidukli, pieliecos vēl nedaudz tuvāk un mūsu lūpas saskārās. Tik maigas, mīļotas un gaidītas.
Lea nedaudz saknosījās un atstūma mani.-Es nevaru. Piedod.-Par ko? Vai viņa šo izprovocēja?!
-Tev nav jāatvainojas. Man būtu. Es...-viņa uzlika roku man uz lūpām, lai apklustu. Abi silti uzsmaidījām viens otram. Tā bija kļūda, jā. Bet kāpēc tad tā bija gribēta? Cilvēki pieļauj kļūdas, jo citreiz vēlas. Nevis kļūdas, bet darbību, kas pie tās novedīs. Tikai nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. No citas puses- ne es, ne Lea neesam cilvēki, nu ne jau tīri.
