samaitā manu dzīvi. [8/9]3

Pega pienākot man klāt mazliet sabijās, es uzmetu žiglu skatienu Krisam.-Vai tev ir kontaktlēcas?-viņa pajautāja, es pamāju.-Skaidrs,-viņa nopūtās. Abas gāja iekšā. Mamma man garāmejot uzsmaidīja domādama-Būs jāparunā ar viņu vēl.

Kad abas aizgāja es atcerējos viņa teikto, un uzjautāju.-Tu teici, ka spējas vari atņemti tikai tiem, kas nav tavi draugi.

-Jā.

-Tad kādā sakarā tu man nevarēji neko atņemt?-Es apjautājos, viņš kļuva ļoti jocīgs. Viņš vairs neko nedomāja, tikai izskatījās, ka viņš domā.-Ko tu dari?

-Domāju-es nesapratu-tu taču tāpat lasi manas domas.

-It kā. Ja tu tagad domā, kādā veidā es tevi nedzirdu?

-Tu gribi teikt, ka tagad mani nedzirdi?

Iesmējos-Kad tu runā, jā, bet es nedzirdu tavas domas.

-Kā tas iespējam?

-Es...nezinu. Tu esi pirmais, ko es nedzirdu. Tagad. Pagaidām...-es centos saņemties, necietu, ka man ir iegrožojumi. Nopūtos, bāc.

-Kādas vēl tev ir spējas?-viņš pārtrauca manas pārdomas.

-Ko?-pacēlu acis pret viņu.-A...Em...tagad nezinu.

-Kā tu vari nezināt-Kriss smējās.

-Tas...vienkārši ir sarežģīti, jo kā tu pats mani nosauci, es atsūcu spējas. Iespējams tagad man ir tādas pašas kā tev. Es nezinu, tā īsti, nemaz...-nespēju pat formulēt teikumu.

-Oppā-Kriss smagi nopūtās.

-Kas?-es izklaidīgi pacēlu acis uz viņa pusi, taču viņš skatījās citā virzienā. Es sadzirdēju kādu bariņu puišu domājam par Krisu. Tas mani ieinteresēja.

S.P./Kriss

Izdzirdēju nākam manus draugus no skolas un manas futbola komandas. Viņi visi runāja jeb precīzāk sačukstējās par mani un Leu. Par to, ka tāda smukulīte sēž ar mani, par to, ka viņa nav šeit redzēta, taču viens ieteicās, ka ir redzējis Leu šeit pagājušo vasaru.

-Hey, vecīt!-mani sveicināja Sems par kaut ko uzjautrināts. Bļa, kāpēc viņam ir tā jāskatās uz manu draudzeni. Fuck! Viņa nav mana draudzene. Pēkšņi Lea sāka spurgt. Dubult-Fuck! Viņa taču dzird manas domas!!

-Čau.-sasveicinājos kā cool-men. -Šī ir Leareta.-pamāju uz seksīgās pusi.

-Sveika, mazā-duraks, Amrejs uzrunāja viņu.

Lea nebija izbrīnīta par viņa teikto-Čau, lielais.-izskanēja smiekli no visu 5 puišu bariņa.

-Lea, tie ir mani draugi, daži klasesbiedri un futbola komandas čomi.-sāku iečekošanu, lai gan iespējams viņa tāpat jau viņus zināja.-Sems, Amrejs, Toms, Ralfs un Eltvars.

Eltvars iesaucās-vari mani saukt par Lielo Džo.

-Kādā čakarā?-Lea sāka ieinteresēties.

-Tāpēc, ka viņš ir liels.-Sems viņai uzsmaidīja. Tad viņa kabatā ievibrējās telefons. Viņš pacēla, tad ilgi klausījās.-Labi, būsim.-tad nolika.-Mums šodien sešos vakarā jābūt uz treniņu. Būsi?-viņš man pajautāja.

-Protams, tu zini, ka nelaižu garām, jo īpaši pirms spēlēm.-Es nopietni, bet ar smīnu atbildēju. Sems pamāja.

-Mazā, nāksi skatīties?-pirmo reizi ierunājās Ralfs.

-Jā, var. Kur jūs spēlējat? Sporta klubā vai laukumā?-viņa jautri sāka tarkšķēt.

-Šodien spēlējam iekšā. Telpās. Vari nākt kopā ar mani. Tev nebūs jāsalst.-es viņai atbildēju.

Viņa piekrītoši pamāja-Labi-un pasmaidīja.-Sešos bija spēle, ja?-viņa vēlreiz apvaicāja.

-Tieši tā-Sems apstiprināja.

-Tad, čau.-viņa piecēlās un sāka iet uz durvju pusi.

-Ok. Mums arī jātinās jāpaēd pirms treniņa.-Sems ar pārējiem aizgāja.

Es piecēlos un sāku sekot Leai.- Ko tu darīsi?

-Em...mana mamma ar mani grib parunāt un man ir jāizkārto savas mantas.

-Es tev varu palīdzēt.-piedāvājos.

-Būs jau labi, man jāizmanto iespēja sakārtot viss ātrāk.-viņa atkal ar rokas vēzienu parādīja uz sevi. Pamāju smejoties. Sākām iet uz durvju pusi. Es atvēru viņai durvis, bet sniedzoties pēc nākamajām durvīm es stiepjot roku pakaļ rokturim, netīšām saskāros ar viņas roku. Viņa iesmējās. OMFG viņa ir tik skaista.-sāku domāt, kad viņa man pagāja garām.

-Paldies-viņa ķiķinot noteica.

-Tu dzirdēji manas domas?-es biju pārsteigts.

-Jap- viņa uzskrēja neiedomājami ātri līdz sava dzīvokļa durvīm, tad pagriezās pret mani.

Es atbildēju viņas vietā-Es nonākšu tev pakaļ piecos, ok?

-Labi, čau.-viņa pagriezās un nozuda aiz durvīm. Es kādu brīdi stāvēju kā sasalis, tad uzmetos augšā pa kāpnēm.

Atverot durvis mana mamma jau stāvēja durvīs un aizdomīgi blenza uz mani.-Kas?-es pajautāju, tiklīdz biju ienācis iekšā.

-Ko runājāt ar Learetu?- viņa smīkņāja.

-Neko īpašu-neizpratu viņas reakciju.

-Labi-viņa vēlreiz iesmējās un tad izskanēja nopietnās mammas izteiksme-Tu šodien iesi uz treniņu?

-Jā, a ko vajag?

-Tad nāc paēst, tu noteikti esi izsalcis.

-Jā, izbadējies.

-Es tev uztaisīšu un tad pasaukšu, labi?

-Tad es iešu sakārtot somu.-viņa tikai pamāja un iegāja virtuvē. Sakārtoju savu somu, bet nevarēju atrast zeķes un aizsargus.-Mammu! Kur ir manas zeķes un aizsargi?

-Kā lai es to zinu, kur tu tos nobāz! Bija noruna, ka tu pats rūpējies par savām lietām....-tālāk atkal neklausījos, man besīja, ka viņa lasa morāli-Nāc ēst!-izdzirdēju viņas beigu teikumu. Aiznesos uz virtuvi. Pagrābu šķīvi ar savām pusdienām. Sāku lopīt iekšā. Mamma nosēdās blakus un atkal smaidīja to jocīgo smaidiņu. Mean, i hate it! Sāku domāt.

-Kaut ko vajag?-blenzu uz viņu.

-Jā, kā ir ar Learetu?-bļa atkal!

-Tavai prasīšanai ir kāds mērķis?

-Jā, es tikai vēlos, lai jūs iedraudzētos. Vai šodien vēl iesiet.....-viņa nepabeidz, bet pati noliedza-Nē, pareizi, tev ir treniņš.

-Nepareizi, viņa nāks līdzi.

-Viņa māk spēlēt futbolu?-Pega šķita izbrīnīta.

-Es nezinu, bet viņa nāks skatīties.

-Jauki, mēs, tas ir es un Sindija arī domājām kaut kur šodien iziet, tātad mēs nāksim līdzi jums abiem.-Fuck, kāpēc mammai jābūt tik spēlējošai uz nerviem?-Es tūlīt piezvanīšu viņai.-viņa piecēlās ātrāk nekā es paspēju iebilst. Viņa paņēma telefonu un uzspieda numuru. Tad atcerējos, ka man būtu jāpaprasa Leas numurs, lai gan viņa dzīvo tikai stāvu zemāk...-Hallo? Sindij? Te Pega..-viņa iesāka.-Bērni-jēziņ, kad viņa beigs mūs tā saukt!-iet uz sporta laukumu, es tā iedomājos, ka mēs varētu iet viņiem līdzi.-Klusums-Nē, Krisam ir treniņš un Leareta iet viņam līdzi-Klusums, smiekli.-Jā, man ar tā liekas. Tad mēs nonāksim lejā piecos.-viņa nolika klausuli un atkal jau nāca ar smīnu pie manis. Es izmetos ārā pa durvīm pirms viņa paguva ko pateikt-Paldies!-uzsaucu un aizgāju pārģērbties.