samaitā manu dzīvi. [7]0

S.P./Lea

Redzēju kā viņš pazūd starp kokiem. Sāpēs ņēma virsroku. Vainas apziņa par to, ka esmu atklājusi noslēpumu mazināja tas, ka viņš ir tieši tas pats, kas es. Es idiote, kā tas varēja gadīties, es taču nekad nebiju vēl aizmirsusi “superīgo” pus-vampīru būšanas defektu.

Kriss atgriezās ar tieši to, kam vajadzēja-jaunu asiņu devu. Iedzēru un jutu kā manas sāpes pāriet un sāku dzirdēt viņu.

-Lūdzu beidz-ieteicos, kad viņš sēdēja klusām man blakus.

-Ko?-viņš apstulba.

-Nedomā, ka tu esi vainīgs. Tā nav.

-Kā...tu zini, ko es domāju?-viņš totāli sašutis jautāja, gandrīz bez balss.-Tu lasi domas?

Pamāju-Tikai tad, kad esmu šajā stadijā-pamāju uz sava ķermeņa pusi.- Ejam, lai tu varētu atkal ievilkt elpu, pirms kļūsti zils.

-Es varu iztikt-viņš pretojās, bet es piecēlos, saķēru viņu aiz rokas un vilku prom.-Labi, labi, vari nevilkt mani.-viņš pretojās.

-Beidz!-es viņam klusi uzbļāvu.-Tu zini, ka tev patīk, kad es esmu tavā tuvumā, un vēl jo vairāk, kad es tev vai tu man pieskaries.-viņš nosarka.-Tā ir reakcija.-es pasmaidīju. Viņš piebalsoja. Viņš bija apstulbis. Iedami atpakaļ uz pilsētas pusi mani mocīja ziņkāre un es nolēmu pajautāt-Kāpēc tu vienkārši neļāvies instinktiem?-viņš nesapratu.-Nu, labi varbūt tas nebija korekti. Kāpēc tev nepatīk vampīr-stadija?

-Es nezinu. Man patīk, bet cilvēkam-izrunājot vārdu cilvēks, viņš mazliet noraustījās, ja es būtu normālajā stāvokli, es to nemaz nebūtu pamanījusi.-ir būt vieglāk.

-Tev ir kādas papildus spējas?

-Jā, ir.

-Kādas...-viņš nemaz negribēja atbildēt.

Klusuma brīdi viņš pārtrauca ar pretjautājumu-Tev ir domu lasīšana?

-Ne gluži.-runāju tā it kā tā būtu visparastākā saruna, kaut vai par filmām. Tagad jau mēs gājām garām veikalam.-Klau, kur mēs iesim?

-Ejam sēdēt pie sekcijas?

-Labi.-es pasmējos, iedomādamās skatu: mēs tur abi sēžam un piebrauc mana mamma.

-Par ko jāsmejas?-viņš atkal nesaprata.

-Nekas. Turpini.

-Labi, tad kas tad īsti ir tavas spējas.

-Tās ir grūti aprakstīt. Tās darbojas jebkādā stadijā, bet vājāk un stiprāk.

-Vai tagad tās ir spēcīgas?

-Jā, samērā.

-Kā tās izpaužas?

-Es esmu kā tāda dēle.-mēģināju ironizēt.

-Liels brīnums, es arī.

-Tas nebija domāts, tā, ka es dzeru asinis, kad man ir ievainojums, bet tā, ka...es atņemu spēku un spējas.

-Tu citiem atņem spējas-Bāc, viņš pieķērās pie tā vārda.

-Nu, vispār jā, bet tā nav tāda kā atņemšana. Tā drīzāk varētu būt kopēšana, bet arī ne pilnīga.

-Tad jau tu vari dabūt arī manas.

-Savā ziņā. Tev tagad viņas nav pilnībā pielietojamas, vai ne?

-Jā, tāpēc, ka esmu cilvēks.

-Tieši tā, ja tu būtu tagad vampīrs, es droši vien atsūktu tavas spējas.-brīdi es klusēju, ieklausoties viņa domās.-Nē, es nedaru to speciāli.

-Tu nevari kontrolēt tās?

-Es varu kontrolēt tādā ziņā, ja esmu vampīrs, un ja es koncentrējos uz spēku, nevis spējām. Atceries, kad mēs pirmo reizi bijām pie šūpolēm un tev palika slikti...

-Jā. Tas bija tevis dēļ?

-Jā, tu biji tikai vienu dienu cilvēka stadijā.

-Kā tu zini?

-Tava rēta, bez tam manas spējas to pasaka. Es daļu tavu spēju jau esmu ieguvusi.

-Tiešām-viņš bija ieintriģēts, bet ne pārāk priecīgs.

-Jā, runājot par to cik tev ir spēju?!-es biju satriekta, jo es nebiju pilnībā ieguvusi viņa spējas.

-Man?-pamāju-Man ir tādas pašas kā tev.

-Ko?!?!?!?!

-Es arī esmu hibrīds, un es arī atņemu spējas, bet..

-Bet??!!-es biju uz sabrukuma robežas.

-Bet es nespēju atņemt spējas cilvēkiem-viņš atkal sašķobījās-kuri man patīk, tas ir...ir mani draugi vai tamlīdzīgi. Tu šajā ziņā esi nežēlīga. Tu atņem visiem.

-Un?-centos nomierināties.

-Tieši tāda pati.-nepatikā Kriss šūpoja galvu.-Tieši tāda pati kā visas meitenes, nežēlīgas...un atriebības kāras.

-Atriebības?-es centos neizrādīt jau atkal uzjundošos satraukumu.

-Jā, tu jūti atriebību izmantojot spējas.

-Kā tu zini?

-Es māku nolasīt emocijas-viņš sēžoties uz sekcijas margām, gandrīz novēlās. Es iesmējos.-tikai nolasīt, ietekmēt tās es varu tavā, tagadējā stadijā-viņš pamāja uz mani. Starp citu, ko tu saki savai mammai, ka esi tik auksta un ar dzeltenām acīm.

-Ne gluži dzeltenām,-pasmaidot, viņš atvainojās- bet es nesaku neko.

-Kā tā?

-Mamma, zina, ka es nēsāju krāsainas kontaktlēcas, un viņa ir pieradusi, ka es esmu auksta...jau kādu laiku.

-Laiku? Tu esi hibrīds tikai laiku?

-Jā, kopš manas 15 dzimšanas dienas.

-Pagaidi, cik tev ir gadi?

-15.

-Tu esi šāda mazāk kā gadu, un tā spēj savaldīties?

-Kā savaldīties?

-Tava mamma iegrieza pirkstā, kad mēs ciemojāmies pie tevis. Es redzēju, ka tu elpo, bet tu nereaģēji uz asinīm.

-Ā, tas.-es sapratu.- Viņa ir drausmīgi neuzmanīga. Mana mamma diezgan bieži kaut kur saduras vai sagriežas. Parasti tek arī asinis. Sākumā man bija grūti, bet es iemācījos. Nē, piespiedu sevi tā nedomāt un nesekot instinktiem. Tā taču ir mana mamma un es viņu mīlu.

-Jā, tas ir apsveicami. Man, es gan neelpoju, tāpēc piekritu ar tevi iet ārā.

-Tad tu nebūtu gājis ar mani?

Viņš brīdi apdomājās-es nezinu.-es saķobījos. -Kas notika?

-Mana mamma.

-Pie veikala.

-Kā tu zini?

-Ar gadiem maņas attīstās ne tikai vampīra formā. Tās pieaug un kļūst izmantojamākas arī būdams cilvēka veidolā.

-Forši. Es gandrīz neko nemāku.

-Kāpēc tu negribi būt šāda visu laiku?

-Zini, dzirdēt cilvēku domas, ne vienmēr ir labi.

-Skaidrs. Ar kādām spējām tu tiki radīta?-viņš tikai pasmējās par manu sarkastisko izteicienu.

-Ar aptuveni tādām, kādas man ir. Klāt nāca tikai domu lasīšana. Ā, nē es atceros, es varu kaut ko darīt cilvēka formā.-sāku domāt.

-Ko tad tu māki. Atsūkšanu?-viņš sāka zoboties.

-Šad ap!-uzbļāvu.

-Labi, ko tad tu māki?-nu jau nopietnāk.

-Aizsūtīt domas.

-Kā tas ir jāsaprot?

-Tā, ka es māku savas domas nodot citiem.-tajā brīdī mana mamma ar Pegu nāca pa taciņu, Pega saukdama iesmējās-Sveiki, bērni-man riebjas, ka mani sauc par bērnu-nodomāju gan es, gan Kriss- Kā šodien gāja? Izskatās, ka esat sapratušies.

-Jā, diezgan.-iesmējos.