local-stats-pixel

samaitā manu dzīvi. [5]0

 34  0

S.P./Lea

Nogājusi lejā atpakaļ uz dzīvokli, nu jau manām mājām, es visu laiku domāju, vai viņš zina, vai viņš varētu būt...

-Lea? Kusties uz priekšu!-mamma man aiz muguras ierunājās.

-Vai,-es biju sastingusi gaiteņa vidū. -Es iešu dušā.-noteicu un devos pēc pidžamas. Pat karstā duša man nelīdzēja. Es nespēju neuztraukties, ja nu šoreiz es kādu nogalinu? Man būs no rīta viņš jāaprauga. Lai tur vai plīst vai kas. Nolēmu un ielīdu gultā lasīt grāmatu. Tad palūkojos uz nekārtīgo, piekrauto istabu. Izvēlos ārā no gultas. Izkrāmēju dažas kastes, bet tad atmetu ar roku. Ielīdu atpakaļ dīvānā un ieslīgu miegā.

No rīta pamodos salīdzinoši vēlu. Ap kādiem pusdeviņiem. Mans prāts kārtīgi nestrādāja, līdz sapratu, ka tas, kas mani pamodināja bija durvju zvans. Tagad dzirdēju mammu un kādu saucam manu vārdu. Izrāpos un ātri saķemmēju matus.

-Lea?-mamma iespraucās pa durvīm.-Tevi gaida Kriss.-!!!!!

-Ko? Kāpēc? –samulsusi jautāju.

-Viņš grib ar tevi parunāt.-mamma žigli paskatījās pulkstenī-Labi, man jāiet uz pārrunām. Ome jau ir darbā. Tu paliec viena. Neapvaino Krisu!

-Mammu!

-Beidz! Es zinu kāda tu esi!-viņa atcirta. Tad saņēmās, laikam-Es eju. Čau!-viņa izgāja no istabas, paņēma jaku un somu, vēlreiz man pamāja un aizgāja. Es ātri domāju vai man saģērbties, vai tādai pašai. Ai! Es atmetu ar roku un aizgāju tajā pašā pidžamā pie Krisa. Viņa seja bija ļoti pārsteigta. Ieraugot mani viņš izdvesa lielu

WOW. Tas ari man bija wow, jo es nekad arī nebiju rādījusies zēniem savā naktskreklā. Es nosarku.

-Tu izskaties labi!-viņš atzinīgi ar roku pamāja uz mana tēla pusi. Noraustīju uzacis un pajautāju-Gribi brokastis?-viņš pakratīja galvu. Tad iegāju virtuvē un paaicināju viņu ar roku, lai sēžas. Sameklēju jogurtu un karoti, apsēdos pie galda un sāku ēst.-Nu, labi. Tad par ko tu gribēji ar mani runāt?-tas laikam nebija īstais jautājums, ko vajadzēja uzdot.

-Es...es gribēju...Es tāpat. Nebija, ko darīt.

-Tiešām?-izsmejot apjautājos, neticot viņa vārdiem.-Ziemas brīvlaikā, pirms Ziemassvētkiem, pirmajā sniega dienā? Tev draugu nemaz nav?

-Ir, -viņš aši atrauca,- bet visi lielākoties vēl..

-Guļ?-pārtraucu viņu. Abi iesmējāmies.

-Nē-aizvien vēl smejoties atbildēja.-Tu esi vienīgā meitene, kas...

-Kas ir tik naiva un dzīvo stāvu zemāk?-atkal ķēmoju viņu.

-Nē-viņš nopūtā palocīja galvu-Tu esi savādāka. Lai gan ne par vienu citu meitenei es arī nezinu tik daudz...

-Ū, ja!?-iepletu acis.

-Jā.-viņš vēlreiz pasmaidīja ar savu īpašo noslēpumainību. Viņa acis šodien bija gandrīz tumši zilā krāsā... Mēs sēdējām klusējot un es ik palaikam paglūnēju uz viņa acīm. Tās ne brīdi nebija novērsušās no manis. Ātri apēdu savu jogurtu un piecēlos.-Es aiziešu pārģērbties.-viņš pamāja, lai eju. Es atkal pasmaidīju un aizgāju uz savu istabu. Tā aizvien vēl bija bardakā un piekrauta ar kastēm. Sāku meklēt kādu kasti, vai somu, kur iekšā būtu manas drēbes. Atradu rotu kasti. -Labi, vismaz to es atradu.- Nodomāju.-Tālāk, kur ir drēbes. Reku! Phsss. Labi, ka es nerunāju skaļi, citi vēl domātu, ka esmu jukusi. Vāks! Auč.-kaut kas iedūrās man delnā. Pacēlu un no tās diezgan sūcās asinis. Sūds.-Auč!-iebrēcos skaļi, kad pieskāros brūcei.-Vai tev viss kārtībā?-Kriss ieteicās un sāka nākt uz manas istabas pusi.-Labi-es atkal sāku domāt ar šķelmīgu smaidu domās, bet mana seja palika noslēpumaina.-tūlīt pārbaudīsim, kas viņš ir...

Kriss ienāca istabā, ieraudzījis brūci nāca man klāt pat neuzmetot skatu istabas stāvoklim.-Pamatīgi-viņš noteica,-kur tu sadūries?

-Pie tās kastes.-norādīju uz kasti, kurai viens stūri bija pilnībā sarkans. Viņš piegāja klāt kastei un meklēja. Tad uzmanīgi kaut ko izcēla.-Papīrnazis.-noteicu saprazdama. Viņš ievilka asmeni atpakaļ naža statīvā, tad iemeta to atpakaļ kastē.

-Kur tev ir aptieciņa?-viņš jau atkal bija man blakus.

-Ne maz jau tik traki nav-meloju, bet sāpēs nekādas īpašās nebija, var teikt, ka pat vispār to nebija. Ieraudzīdama viņa skeptiski dusmīgo izteiksmi pārlaboju-Es nezinu. Es te dzīvoju tikai vienu dienu.

-Labi, tad nāc līdzi.-viņš mani sagrāba aiz otras, neskartās rokas un vilka uz ārdurvju pusi.

-Ko tu dari?-uzsaucu viņam, kad jau bijām gandrīz pie durvīm.

-Vedu tevi uz manu dzīvokli.-viņa seja.....viņai sejai nebija nekādas izteiksmes.-ok-es atkal domāju-tas ir divdomīgi...

-Kāpēc?-uzprasīju.-Stop! Man ir jāaizslēdz durvis.-apstādināju viņu. Paķēru atslēgas no skapīša un piegāju viņam blakus pie durvīm. Izstūmu viņu āra pa durvīm, un tad aizslēdzu. Viņš atkal sagrāba mani, bet šoreiz paņemdams manu veselās rokas plaukstu. Viņš atslēdza savas mājas durvis un ievilka mani iekšā. Viņa māja/dzīvoklis bija ļoti līdzīgs (izvietojumā) manam. Redzēju kā viņš jau ir atpakaļ ar tādu kā kosmētikas maku rokā. Aptieciņa.-Kā tu...-nepabeidzu savu teikumu. Viņa smaids mani apklusināja.

-Nāc, ejam apsēsties.-viņš it kā neviļus man aiz muguras nākdams, uzlika man uz muguras. Apsēdos un uzliku roku uz galda. Mēs atradāmies virtuvē. Tā bija gaiša un samērā plaša, jo starpsiena, kas savieno viesistabu un virtuvi ir nojaukta, atšķirībā no mūsu dzīvokļa. Viņš paņēma manu roku un nopētīja to.-Nekas briesmīgs.-viņš noteica un paņēma pudelīti, kur, manuprāt, atradās ūdeņraža pārskābe.-Tas mazliet sāpēs-viņš uzlēja šķīdumu man uz rokas, tas gandrīz nemaz nesāpēja. Jocīgi. Tad Kriss apsēja roku ar marli.-Tā, tagad tā kā būtu viss.

-Paldies-smaidīdama noteicu. Es aizvien vēl brīnījos kā man nesāpēja. Parasti es bļāvu, kad man lēja kaut ko uz rokas, pat ja tas būtu jods.

-Nav par ko-viņš uzsmaidīja- Es tūlīt, nolikšu vietā.-es pamāju.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000