šitā tāda īsāka. ^^
Pēc dažām minūtēm, es jau sāku atslābināties un neklausīties savādajā putrā. Nolaidu savus plecus un mana mugura sakņupa kūkumā. Sāku jau domāt kā tikt lejā, jo “destruction zone” vairs neesmu vispār. Ja tagad lekšu, salauzīšu kājas, muguru utt. Kāds to pamanīs, izsauks ātros, bet es būšu beigta plekste jau pēc pāris minūtēm, jo salauztie kauli iedursies manās iekšās un es sākšu asiņos. Tas nepavisam nebūs labi. Man vajadzētu asinis, bet man tās neviens nevarēs sagādāt, jo nezinās, kas es esmu. Pat asinsanalīzes viņi nepaspēs uztaisīt un es šaubos, ka tā uzrādīs, ka neesmu pilnībā no cilvēku cilts. Bez tam, ja arī Kriss uzzinās, viņš man neticēs, ka nemēģināju izdarīt pašnāvību. Tāpat kā mana mamma un visi citi. Šai skolai būtu ļoti slikta slava. Bet ko nu-viņi vismaz būtu populāri.
Nākoša iespēja-kāpnes. No viesiem jumtiem ir kāpnes. Bet lieta tāda, ka šai ir tikai iekšējās kāpnes. Ja es pa tām ietu, ieslēgtos signalizācija, mani pamanītu, izsauktu kruķus un man būtu sūdi par to, ka esmu skolā šādā laikā. Neviens jau neticēs, ka es biju uz jumta tāpat uzrāpusies, neejot cauri skolai.
-Lea?-es apcirtos riņķī. Tur neviena nebija. Es neesmu tik sanarkojusies, lai vēl sāktu dzirdēt balsis. Un diez vai Dievs runās ar mani.
-Ko tu tur dari?-klusā balss aizvien vēl ar mani runāja. Es neesmu totāla narkomāne, ne sapņotāja, ne...
-Tu nāksi lejā, vai nē?-balss turpināja un man piegriezās.
Es paliecu galvu uz leju un sāku runāt-Kāpēc man būtu pie tevis jāiet, man tāpat ir labi. Bez tam, man pie tevis būt par karstu, lai gan man no tā nebūtu ne silts, ne augsts, bez tam es negribu sapīties ar krišnaītu ienaidniekiem un fašistiem. Em, man tev ir jautājums, vai pie tevis strādā arī Napaleons, fašisti un Rasputins? Vai arī tie ir pie Dieva? –es pati nesapratu, kāpēc es sarunājos ar viņu. Nožēlā papurināju galvu. Kā nu ne, viņš man neatbildēs, jo tā bija mana galva, kas izstrādāja šo jociņu.
-Ko tu domā, kas es esmu?-tas bija neloģisks jautājums, bet ok.
-Velns. A ko tu domāji, kas tu esi? Tev ir personības dalīšanās?-es tiešām neesmu jukusi, ka sarunājos ar pašu pazemes valdnieku. Lūdzu, kāds sakiet, ka es guļu.
-Nu diez vai.-balss tagad likās, ka stāv man aizmugurē. Tagad man bija bail pagriezties. Skaņa likās pazīstama, bet tāda pārāk spokaina...Tātad varbūt tas ir velis?
Man noglāstīja galvu un es nodrebēju. –Nebaidies,-samtainā balss sacīja. Un tad man piegriezās. Es pielēcu kājās un pat neskatoties iebliezu tā ar kāju pa torsu tam, kas ar mani izspēlēja joku, ka viņš nogāzās no jumta. Es sāku smieties, kad izdzirdēju būkšķi.
-Tas nebija smieklīgi! Es ar tevi izdarīšu tāpat!- viņš man atpakaļ sauca no lejas.
-Pamēģini tikai!- es caur smiekliem izrunāju.
Un tad es lidoju. Es tiešām lidoju lejā no skolas jumta kaut vai biju stāvējusi jumta vidū. Tagad es vēlētos putna spārnus, jo tiešām negribēju salauzt kaulus.-Idiots!-es vēl paspēju nokliegt līdz es atsitos pret kaut ko cietu. Iespējams, zemi.
S.P./Kriss
-Tu nu gan varēji labāk notēlot pašnāvību.-turēju Leu savās rokās un smaidīju- Sēdēt tikai augšā un domāt par lēkšanu nav labi. Vajag izmēģināt!-iedrošināju.
Viņa sataisīja skābu izteiksmi-Nu gan paldies! Vajadzēja mani nomest, vai ne? Tu jau neiedomājies, ka es negribētu salauztus kaulus un dabūt zilumus no tevis.-viņa sāka man uzbrukt. Auči baučī!
-Kā nu ne. Es neesmu tik ciets.-
-Toties tavi rieksti gan ir pateicīgi.
-WTF?
-Izdomā pats.-viņa sāka spirināties.-Laid mani zemē.-Lea sūdzējās. Es paņēmu rokas pie sevis un viņa ar blīkšķi atsitās pret zemi.-Nē, nu tiešām. Kāpēc tu atvilkies?
Ko lai es viņai saku? Ka esmu narkomāns un bez viņas dzīvot nevaru?! Tie būtu meli. Ka man nebija ko darīt? Nē, viņa priekš blondas withes nav tik stulba.-Mani atsūtīja tava mamma. Viņa dusmojas, ka aizklīdi viena pati.-pateicu skaidrojumu, un cerēju, ka tā ir taisnība un viņa nepārbaudīs tās patiesību.
-Tiešām?-viņa skeptiski noprasīja, bet turpināja sēdēt uz zemes apņēmusi kājas ar rokām.-Varu pārbaudīt, bet diez ko neticu, ka viņa tā teica. Mamma zina, ka es atvilkšos mājās pirms vienpadsmitiem. Tā kā sajonara!-tagad viņa piecēlās, kaut cik līdzīgi cilvēkam. Nevis kārtējo reizi izrādītos un uzmestu kādu salto vai vēl nez ko.
-Tavai zināšanai es neizrādos. Varbūt tā izskatās, bet nē. Man vienkārši patīk tā darīt.-sūds, viņa zina, ko es domāju. Pag, kā? Viņa taču jau ir cilvēks.-Vāks. Tev taisnība.-viņa atkal izlasījusi manas domas, apjēdza.
-Es nezinu. It kā es to darītu!-aši atraucu. Viņa sašķobīja seju par manu atbildi, bet lēni pamāja.
-Es negribu dzirdēt tavas domas.-viņa sāji pārtrauca klusumu.
Es nesapratu viņas teikto. -Kāpēc? Es domāju kaut ko neloģisku, pretīgu tev, vai kā?
-Nē, ne tas. Tu domā visu ļoti tieši un pareizi. Tik ļoti, ka es pat to nevaru ciest. Saproti, es negribu zināt patiesību. –viņa pagrieza man muguru un paspēra vienu soli uz priekšu, bet tad apstājās. Pagrieza galvu uz sānu, lai mani redzētu, bet skatījās nevis man acīs, bet uz manām kurpēm.-Gribu tikai visu aizmirst.-Tad viņa pagriezu galvu atpakaļ normālā pusē, lai redzētu mazo futbola laukumu. Viņa sāka lēni soļot uz priekšu, bet es paliku kā iemiets.
Pēc brītiņa, tā lēni soļojot, viņa pagriezās ar visu ķermeni pret mani un ļoti viegli uzsmaidīja-Tu nāksi?-Sāku iet viņai pakaļ tiklīdz viņa atsāka savu gaitu. Viņas acīs bija redzamas skumjas, prieks, lielas sāpes, šaubas, neticība un mīlestība. Bet kas to visu izraisa?-Negribu stāstīt.-bija viņas atbilde. Nevis “kā tu zini” vai “kāpēc”, bet vienkārši viņa negrib man uzticēties. Saprast viņu gan var.
-Iesim mājās?-es lēnām biju viņu panācis. Bijām tikai pie videnes, bet es jau tagad negribēju atgriezties mājās.
-Tu dikti negribi.-tas bija apstiprinājums.-Mēs varam pasēdēt ārā, pie mājas.
-Tas būtu labi.-piekritu. Nonākuši pie soliņiem, kas ir apkārt smilšu kastei, apsēdāmies. Es atcerējos kā te vēl pirms gadiem nebija stāvlaukuma mašīnām un bija slidkalniņš. Tagad te ir kaķu tualete bērnu smilšukastē un šūpoles, kas nenormāli čikst.
-Kā tu zini, ka čikst? Esi mēģinājis?-Es pagriezu pret viņu galvu; Lea pasmaidīja.
Pakratīju galvu-Nesen pie mums ciemojās radi un man mamma lika iet paspēlēties ar mazo māsīcu. Es gribēju viņu vest garu upi uz spēļu laukumu, bet tā vietā viņa atskrēja šeit. Es viņu nošūpoju stundu. Man jau ta nekas, bet viņa bija nosalusi. Vainīgs, protams, biju es.-Tas toreiz bija smieklīgi, bet nu labi, jāatdzīst, vieglāk ir izturēt asiņu smaržu ārpusē, nevis nelielā dzīvoklī.
-Labais.-viņa pasmaidīja un pavērās uz zvaigznēm. Viņa staroja no apbrīnas.
-Tev ļoti patīk zvaigznes?-jautāju, zinādams, ka atbilde būs pozitīva.
-Jā.-viņa atbildēja kaut vai zināja jau manas domas.- Es gribētu aizceļot tur augšā.-viņa ar roku parādīja man vēlreiz uz augšu. –Protams, tas nav iespējams.-žēl. Man
gribējās, lai viņai piepildās sapņi. Viņai un viņas mammai nav klājies diez ko labi.
