samaitā manu dzīvi. [13]5

vēl vien nodaļiņa šodienai. ^^

-Kā, tu nekad nebiji to mēģinājusi?

-Nē, bet tikko pamēģināju, es domāju, ka iznāca diezgan labi, ne?-pavēros pret pārējiem. Ja godīgi, es būtu atbildējusi pilnīgi savādāk, ja te nestāvētu treneris...

Šoreiz pārtrauca treneris-Nevis diezgan, bet pat ļoti labi. Ja sporta klubā būtu meiteņu futbola komanda, tu būtu kapteine.

-Wow.-noelsos klusām.

-Gribi šodien spēlēt ar šiem sliņķiem. Varu saderēt, ka tu labāk iemet bumbu par jebkuru no šiem.-treneris ņirgājās par zēniem.

-Labi, bet diez vai es gribētu sasmērēt drēbes...

-Meitenes...-komandas kapteinis noelsās.

-Kas? Vai tu smērētu savas drēbes vienas spēles vārdā?- manī uzvirmoja dusmas.

-Tev nebūs jāsmērē, te nav āra.

-Bet tu aizmirsi par tādu lietu kā sviedriem...

-Beidziet!-treneris iebļāvās mani pārtraucot-Tu vari šodien spēlēt ar mums. Tu-viņš norādīja uz kapteini-aizvedīsi viņu pie Mis Ērdžas un palūgsi, lai viņa iedod...em...

-Lea-palīdzēju.

-Jā, Leai sporta tērpu.-komandas kapteinis nebija īpaši laimīgs par trenera izvirzīto pavēli.

-Bet trener...-kapteinis vēlējās vai nu dīgt vai arī teikt kaut ko smagu.

-Nekādus bet. Fiksi!

-Labi, ejam-kapteinis sagrāba mani pie pleca un sāka vilkt sev līdzi. Pēc brītiņa, kad skatu punktam jau bija pazuduši pārējie spēlētāji, zēns ierunājās-Mani sauc Salvins, starp citu.

-Zinu-nopūtos.

-Kā tu to zini?-Uh, shit! Es aizmirsu, ka viņš nezina, ka es....Ak, Dievs! Help!

-Kāpēc tu aizvien vēl turi manu roku?- Izvairījos no situācijas, viņš ātri to atlaida.

-Kāpēc tu esi tik auksta?

-Nezinu.

-Sāksi skriet, būs siltāk.

-Jā, iespējams-iesmējos..

Pieejot pie galda, virs kura karājās izkārtne “Uzņemšana”, Salvins sāka diskutēt ar kādu vecu večiņu, kas līdzinājās sakrunkojušai krevelei, vismaz pēc sejas.-Sveiki, manai draudzenei-!!!!!!! Draudzenei????-vajadzētu sporta tērpu.

-Protams, -kundzīte atbildēja-Kurš izmērs tev ir, čabulīt?

Neļāvu spurdzienam izlauzties, te nav nekāds seriāls, galu galā-Laikam, S vai M. Es īsti nezinu.

-Tad došu tev M, gan jau pārāk liels nebūs-viņa man pasniedza kaudzīti ar drēbēm.

-Paldies.-pagriezos, un gāju atpakaļ. Paceļam vēl pajautādama Salvinam-Kur ir ģērbtuves?

-Meiteņu, hmm laikam. Es....Ā, tās ir tur-viņš norādīja, uz garo gaiteni.

-Labi, tad es tūlīt.-aizgāju uz ģērbtuvi pārģērbties. Pārģērbos, protams, ātrāk kā jebkurš cits cilvēks un jau gandrīz skriešus metos uz laukumu, precīzāk uz zāli.

Ieejot tajā man atkal pievērsās ziņkārīgie skatieni. Šoreiz es ievēroju arī manas mammas un Pegas acu pārus. Tie nebija pārsteigti, bet gan dusmīgi. Ko viņas zina, ko nezinu es?

-Reku viņa jau nāk!-uzsauca man komandas kapteinis, bet es redzēju tikai Krisa seju, kas izskatījās pārsteigta un nedaudz nobažījusies.-Nu kā der sporta tērps?

-Tā tīri neko-atbildēju pienākusi klāt komandai.-Kurā komandā man ir jāspēlē?

Šoreiz iejaucās treneris-Tu spēlēsi komandā, kas ir pret kapteini.

-Skaidrs-man nebija jāvelk otrs krekls, lai atpazītu mani. Komandas izvēle nozīmēja, ka man ir jāspēlē pret Salvinu, bet kopā ar Krisu un dažiem viņa draugiem: Tomu, Ralfu un Amreju. Sveiki, džeki!-sasveicinājos pieejot klāt viņu bariņam, tur viņi visi stāvēja, ieskaitot Krisu.-Tā rādās, ka esmu kopā ar jums.-uzsmaidīju viņiem.