local-stats-pixel fb-conv-api

samaitā manu dzīvi. [12]0

18 0

par cik šodien sniedziņš balts, tad še jums lasāmā gana daudz. <3

Tā mēs brīdi klusējām un skatījāmies kā sadalās Krisa biedri

divās komandās, nu vismaz es skatījos, ko viņi tur dara, bet izskatījās, ka mamma ir vairāk pievērsusies manis nopētīšanā, nevis pēc viņas domām kādam stulbam sporta veidam, kuram viņa pat noteikumus nezin. Nu labi, tikai to, ka tur spārda netīru dubļainu, puņķainu un vēl nez kādu bumbu, un to, ka tur ir divas komandas. Viņa pat nezina cik tur ir spēlētāju! Bullshits!

-Nu, dāmītes. Ko darām?- Pega draudzīgi apsēdās mammai blakus.

-Skatāmies kā tavs mazais ziķeris skrien.-Ak, Dievs! Mana mammai tikko Krisu nosauca par ziķeri? Tas taču ir.....Vāks! Man pat nav tam piemērota apzīmējuma!

-Tad, jau labi. Krisam drīz būs spēle, kur noteiks, kas būs komandas kapteinis, jo tagadējais pārvācas.-Pegas sāka skaidrot. Tagad arī es pagriezu galvu pret viņu.

-Vai tagadējais kapteinis šeit spēlē-mamma runājot norādīja uz zirgiem dubļu laukumā.

-Jā, viņš ir vārtsargs.-Pega rādīja uz kreisajiem vārtiem. Tā neko džekiņš. Smuks. Mmmnnn...

-Kur tad viņš pārvāksies?-mamma turpināja sarunu pašai it kā negribot.

-Es īsti nezinu, vajadzēs pajautāt Krisam, bet tas būs tikai pēc mēneša. Ziemas brīvlaiku vēl pavadīs šeit, ar draugiem. Viņi tur bariņā vienmēr vazājas apkārt, es pat nevaru iedomāties, ko viņi dara ārpus treniņiem.

-Ko jūs darījāt meiteņu bariņā?-pēkšņi mamma apmetās otrādi pilnībā pievērsusi savu zobgalīgo skatienu man.

-Em...daudz ko.-centos ātri domāt, kas vēl būtu bez dažām blēņām, par kurām mamma nezina.

-Piemēram?-Pega arī mani tagad nelika mierā.

-Mācījāmies-ha! Varbūt reizi nedēļā!-Runājām par modi, devāmies uz veikaliem, veidojām savu SPA, utt.-paraustīju plecus.

-Jums bija savs SPA?-mamma neticīgi novilka.

-Jā, aptuveni. Mēs viena otra taisījām frizūras, krāsojām un nu jā. Diez vai priekš tevis.

-Skaidrs.-Pega žēli noteica, varu saderēt, ka viņa gribēja dzirdēt ko vairāk. Tad viņas sejā atplauka plats smaids-Un kā ar runām par zēniem?

Es uz brīdi samulsu, bet spurdziens gan izlauzās-Kā tu to biji domājusi?-Doh, es sapratu, tikai atbildēt negribēju.

-Jūs taču runājāt par zēniem. Kuri katrai patīk, klases puiši...-mamma arī izskatījās vairāk ieinteresēta.

-Protams, kā nu bez tā!-izgrūdu caur vīpsnājošu seju.

-Uzmanies!-kāds kliedza, bet domās. Es uzšāvu galvu augšā un pret mani lidoja futbolbumba. Kā komēta tā tuvojās man. Es piecēlos diezgan ātri un noķēru bumbu. Tas bija nedaudz sāpīgi, bet tam es neļāvu atspoguļoties sejā.

-Pamet!-uzsauca kāds zēns, ko nepazinu. Viņš stāvēja aptuveni 20 metru attālumā ar atplestām rokām. Viņš domā, ka nevarēšu iemest bumbu laukumā? Nu tad lai skatās! Ar velnišķīgu smaidu uz lūpām es paņēmu bumbu abās plaukstās, ieskrējos un ar bumbu pie zemes atspēros un iemetu to laukumā. Bumba lidoja tālāk par 30m. Paskatījos uz futbola komandas džekiem. Viņi skatījās nevis uz bumbu, kas nu jau bija piezemējusies, bet gan uz mani.

Pie manis pieskrēja (iespējams) komandas kapteinis-Tu kaut kur trenējies?!

-Nē, pagaidām ne.-nesapratu īsti viņa kontekstu.

-Kā tu māki...-viņš plātījās muļķīgi ar rokām-...nu to...

-Bumbas iemešanu laukumā?-palīdzēju.

-Jā.

-Iemācījos.

-Kad?-tagad jau man apkārt bija gandrīz visa komanda, trūka tikai trenera. Nē, labojums. Viņš jau nāk šurp.

-Tikko.-visi noelsodami iesmējās. Tas skanēja pilnīgi jocīgi un greizi.

18 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000