samaitā manu dzīvi. [11]2

-Kā tev liekas?-mana seja saglabāja ballītes toni.

-Tev baigi patīk mana sabiedrība, it īpaši tās abas tarkšķes mums aizmugurē.-viņš ar īkšķi pamāja uz aizmuguri, kur mums par vienu kāpju posmu atpalika mana mamma un Pega.

Kas viņam te nepatīk?-Oh, jā. Ģībstu.-novilcinoties atbildēju.

-Kas ir? Ko nevari man atbildēt?- viņš zobojās.

-Kas tev ir lēcies?-mani aizkaitināja viņa balss tonis-Tagad baigi krutais jūties?

Viņš šokā iepleta acis. Neizskatījās, ka viņš īpaši censtos mani aizvainot, par to liecināja arī viņa domas, kas nepārprotami apskaidroja mani bez jebkādas saprašanas, ka es noklausos: Ko esmu viņai pateicis? Tagad mani viņa noteikti uzskata par stulbu utt. Vienīgo normālo cilvēku, nu labi puscilvēku, ko esmu atradis, kas kaut mazliet līdzinās man. Kāpēc viņa jūt aizvainojumu? Es taču negribēju viņu aizvainot. Ak, Dievs, ja tāds pastāv....-tālāk es neklausījos, bet sāku koncentrēties, ko viņš domāja. It īpaši ar pēdējo teikumu. Viņa domas bija ļoti līdzīgas manām. Viņš arī nav pārliecināts, vai tāds Dievs vispār pastāv. Tas nemaz nav labi-nepastāvība. Neviens no mums abiem nav īpaši nostabilizēts.

-Piedod.-viņš piepeši piebilda, tā it kā. Mēs abi bijām attālinājušies un pa ceļas nemanot spēlējuši ainu “Es māku iet ātrāk par tevi”.

Pie ceļa es apstājos, lai palaistu garām mašīnu pirms gāju pāri. It kā es nevarētu pāriet pirms tās. Ha! –Par ko tieši?-es viņam pajautāju par viņa sorļu pie veikala. Mans jautājums izskanēja tikai pēc divām vai trim minūtēm, tāpēc mani var uzskatīt par galīgi jukušu, pat turbo režīmā.

-Par visu, ko iepriekš pateicu. Es tiešām tā negribēju. Es pat nezinu, kas ar mani notika.-viņa balsī bija jaušama nožēla un dusmas. Nez uz ko tās bija vērstas, vai arī tā man tikai likās?

Mēs vilkāmies gar vecajām garāžām un es necentos vairs klausīties kāda domās, izņemot pašas savējās. Vai man tiešām viņa ir žēl? Nē, man neviena nav žēl. Varbūt. Iespējams, tikai dažus, kā mamma, ome un...Kas vēl? Vai tiešām tas būtu Kriss? Es viņu pazīstu divas dienas, nu komōn! Tas nav reāli, kā viņš pats teica-es esmu nežēlīga. Bet...bet es negribu tāda būt. Es negribu, lai mani uzlūko kā neganto milzu briesmoni lēli. Es to vienkārši nevaru pieļaut! Kas tas ir par lāstu?! Ārprāts, ja vien būt kāds, kas parauj mani malā. Kas liktu man aizmirst par visu notiekošo un kaut nedaudz mierinātu, saprazdams mani. Vai es prasu zvaigzni no debesīm? Kādu neiedomājamu brīnumu? Tas ir par daudz prasīts? Es sev neizvēlējos šādu dzīvi. Es negribēju būt tāda, kāda esmu tagad. Es pat gadu neesmu nodzīvojusi puscilvēka veidolā, ka jau žēlojos! Sūds! Tas tik būs stulbi.-ieraudzīdama lielo sporta zāli nopūtos, aizgaiņādama domas par visu un saprazdama, ka tur būs arī mana un Krisa mammas. Es bez tām divām kazām, man aiz muguras, jau sen būtu galā, jo nebūtu jāvelkas tik lēni. Cik ilgi tad es vēl būšu vampīrs? Brrr! Man nepatīk pat pašai izrunāt vārdu vampīrs, kur nu vēl kādam to teikt. Kaut vai tad būtu Kriss. Ai, prajehaļi! Tātad...cik tad es ilgi vēl būšu vampīrs? Nu, cik? Augstākais vēl šonakt, lai pabeigtu sakārtot istabu. Ja nebūtu klabekļu aizmugurē, es varētu izmantot vienu no labākajām lietām sūdu būšanā-ātrumu, ko sajūtu skrienot...

-Lea?-Kriss viegli pieskārās ar savu roku manam plecam. Es pat nedzirdēju kā viņš tuvojās, tāpēc satrūkos. Pilnīgi neraksturīgi man.

Nopūtos-Ko vajag?-centos neizklausīties pēc iedomīgas un aplaizītas dāmītes, kas slāj ar gumijas čībām un purpina, nevis ietekmīgas caciņas, kurai viss jau ir gana.

-Es ceru, ka tevi pirmīt pārāk neizvainoju. Es tik tiešām tā negribēju.-viņš runāja tā it kā atdzītu vājumu. Es no viņa balss piešķiebu galvu kā tuvējās mājas krancis un ilgi vēros viņā. Man bija nedaudz grūti skatīties, jo aizvien aiz mākoņiem vizēja pa kādam saules stariņam, kas tagad spīdēja man tieši acīs. Laikam viss krutums ir prom.

Gan man, gan viņam, toties viņam tas ir citā nozīmē. Galvā, ha! –Vai tev viss ir labi?-viņš turpināja nu jau nedaudz uzjautrināts par manu sejas izteiksmi. Viņš strauji sagrāba mani aiz rokas un vilka uz meža pusi.

-Es minēšu, es aizvien spīdu kā zvārgulīšu līme.-piemetināju, kad viņš jau mani iegrūda ēnā, zem kādas palielas priedes.

-Tieši tā. Bet nu ne gluži kā spīdumu līme, tāda tu būtu bijusi no rīta, tagad tu esi tikai kā noklāta ar to.-viņš spurdza nemaz nemanot, ka mūsu mātes skatās uz mums, jau apstājušās diezgan tuvu.

-Kas jums tur ir?-Pega ierunājās pienākusi tikai dažu metru attālumā. Viņa saskatīja Krisa roku uz manējās, tāpēc neticīgi blenza. Viņas domas mani pārsteidza, Kriss saprata, kā nu ne viņš taču māk lasīt manas emocijas. Varu derēt, ka vēlāk viņš man šo to prasīs...

-Em..-centos izdomāt kādu ieganstu-Kriss man vēlējās parādīt kādu putnu, es pat nesapratu, ko viņš teica, bet pagrāba manu roku un aizvilka līdz šitam kokam.-ceru, ka viņa uzķersies.

-Skaidrs. Kriss tev treniņš sākas pēc 15 minūtēm un tev vēl ir jāpārģērbjas.-Pega sāka rāties.

-Es jau eju.-Kriss mierīgi atbildēja un Pega atgriezās pie manas mammas kaut ko jau murminot.-Dabūsim tevi prom no saules. Izrausīsi vēl avāriju.

-Te nebraukā daudz mašīnu. Labi ja viena pa stundu.

-Es neteicu, ka tai jābūt auto avārijai.-viņš iešķībi pasmaidīja un uzlika vai pareizāk sakot, uzmeta man uz galvas manu kapuci.

-Es tagad izskatos pēc urlas.

-Nop. Bet par kādu citu slampu gan tevi var noturēt...

-Idiots.

-Kāpēc?- Viņš ieķiķinājās. Funnily. Es ievilku dziļi elpu, lai kaut ko pateiktu pretī, bet nezināju ko. Mana mamma jau pagriezusies uzsauca-Jūs nāksiet vai nē?

-Ejam. Es gribu redzēt kā tu izgāzies spēlējot futeni.- smejoties par viņa sejas izteiksmi paņēmu viņu aiz rokas tieši tāpat kā viņš pirmīt mani, un vilku viņu pakaļ klačenēm.

Ieejot iekšā viņš pagriezās pret ģērbtuvi un aizgāja, mums pamādams.

-Kas starp jums tur īsti bija?-mamma pajautāja apsēžoties man blakus, pirmajā rindā stadiona sēdvietās. Es uzmanīgi vēroju kā futbola komanda sāk pulcēties pie trenera, viņš šķita pazīstams. Tad pārlūkoju apkārtni un pamanīju atšķirību.

-Kur ir Pega?- pavēros mammā, bet viņa norādīja uz laukumu.

Tikai tad es sapratu-Pega spēlē?-mani pārņēma sašutums.

-Nē-viņa sāka runāt, kā tāda pusaudze televīzijas seriālā-galīgi apstulbusi esi? Viņa runā ar treneri par brīvlaika treniņiem. Viņi ir paredzējuši braukt uz laukiem, pie vecvecākiem.

-Pa Ziemassvētkiem?-es saraucu pieri.

-Jā. Tas tevi satrauc?

Melo, duračka! Centos pati sev ieskaidrot.-Nē.-centos, lai mana balss neraustas.

-Tad jau labi. Tātad tu neatbildēji uz manu jautājumu.

-Ko?-es tiku iztraucēta domās.-Ā...Em. Es jau Pegai teicu. Kriss gribēja man parādīt man kaut kādu putnu, bet tas aizlaidās.

Mamma neticībā sarauca pieri.-Nu labi.-viņa pēc brīža piekrita.-Bet ko jūs visu dienu sadarījāt?

-Tā īpaši neko. Tikai papļāpājām par šo un to, viņš man palīdzēja pakārtot istabu...-es centos, lai tas izklausās kaut nedaudz patiesi. Mamma jau atkal sačokuroja seju. Tas nav uz labu.