Es iegrimstu savā iztēlē - kā jau vienmēr. Kad garlaicīgas stundas, kā šī - ģeogrāfija. Nav jau tik garlaicīgi - te ir daudz vietas iztēlei. Skatoties bildes grāmatās, es redzu - kalnus, upes, džungļus. Tā nu es ieeju kādā bildē un piepeši - vairs neesmu skolā. Manas acis alkatīgi rij aiavu un pēdas sajūt akmeņus. Es sāku skriet caur mežiem,drīz atrodos virsotnē. Virsotnē no kuras redz pūķu ieleju. Bet kā pie tās tikt? Kā tikt un noglāstīt šīs sārtās zvīņas? Un es lecu - no klints, kas pārkarājas pār kanjonu.
Nu es vairs neesmu cilvēks. Nesēžu skolā. Es vēcinu spārnus un vicinu asti. Man ir indīgi zaļš spīdošs ķermenis. Tur, tālāk - ar savu skaidro zvīņuļa redzi es jaušu savus biedrus. Tie dalās ar mani mīlestībā un gudrībā.
Te pēkšņi es dzirdu skaļu, griezīgu skaņu. Vai tas mans pūķa brēciens? Vai - motorzāģis pret koksni? Nē. Tas ir kas krietni ļaunāks. Es ar dzelzs stangu tvērienu tieku izrauta no savas pasaules. Nu jau atmodos pavisam. Aizcērtu grāmatu ar Himalaju attēlu un pakaļ klasesbieriem izdzenos starpbrīdī.
