- Esmu tik laimīga! - runāju pa telefonu ar darba kolēģi.
- Man pēc mēnša ir kāzas, es uztraucos bet esmu tik priecīga! - es burtiski kliedzu klausulē.
Viņa tikai smējās otrā līnijā.
Mēs ar Lilliju satuvinājāmies pirms kādiem diviem mēnešiem. Mums vajadzēja kopīgi strādāt mēnesi pie kāda projekta. Līdz ar to sanāca mums patīkama draudzība.
- Tu tikai skaties, ka tavam tūlītējam vīrām nenākas kāzās atbildēt uz jautājumu ; Kur līgava? - ar teikumu ; Nomira aiz laimes, - un abas sākām smieties.
- Paklau, rīt ir svētdiena darba nav. Aizejam kopā uz kādu kino vai kafejnīcu? - ieteicu.
-Jā, labi, rītdien sazvanīsimies, sarunāts?
- Okē, atā!
- Atā! - viņa atvadījās, un noliku klausuli.
Es tiešām biju priecīga, bet jānomierinās. Kāzas nav nemaz tik milzīgs notikums lai šādi stresotu.
- Esmu tik laimīga! - runāju pa telefonu ar darba kolēģi.
- Man pēc mēnša ir kāzas, es uztraucos bet esmu tik priecīga! - es burtiski kliedzu klausulē.
Viņa tikai smējās otrā līnijā.
Mēs ar Lilliju satuvinājāmies pirms kādiem diviem mēnešiem. Mums vajadzēja kopīgi strādāt mēnesi pie kāda projekta. Līdz ar to sanāca mums patīkama draudzība.
- Tu tikai skaties, ka tavam tūlītējam vīrām nenākas kāzās atbildēt uz jautājumu ; Kur līgava? - ar teikumu ; Nomira aiz laimes, - un abas sākām smieties.
- Paklau, rīt ir svētdiena darba nav. Aizejam kopā uz kādu kino vai kafejnīcu? - ieteicu.
-Jā, labi, rītdien sazvanīsimies, sarunāts?
- Okē, atā!
- Atā! - viņa atvadījās, un noliku klausuli.
Es tiešām biju priecīga, bet jānomierinās. Kāzas nav nemaz tik milzīgs notikums lai šādi stresotu.
-No Sanda skatapunkta.-
Bāc! Mēnesis līdz kāzam! Man vēl pat gredzenu nav! Ko nu? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt. Varbūt piezvanīt Andrim? Varbūt nē? Nezinu.
Sēdēju pie ezeriņa, kas ir netālu no mājām, un malkoju alu.
Domas klejoja kā bites, apdullušas no dūmiem.
-No Stefānijas skatapunkta.-
- Lillij, nu kā tad paliek ar to kafejnīcu? - uzzvanīju viņai, un pajautāju par rītdienas plāniem.
- Jā, var. Vai tu paņemsi mani pie mājas apmēram 12:30?
- Jā, labi. Davaj, čau, saldus sapņus!
- Atā! - noliku klausuli un gāju apsēsties dīvānā.
Sandis vēl aizvien nav pārbraucis mājās. Ieslēdzu televizoru un skatījos vakara ziņas un kaut kādu filmu.
Paskatījos pulkstenī un tas rādīja 11:04. Tātad, jāsāk taisīties, drīz jabrauc.
Drošības labad, uzzvanīšu.
- Čau, tātad, braucam? - pēc otrā signāla Lillija pacēla.
- Čau! Labi, ka tu piezvanīji, jo es nevaru! Man šodien jābūt darbā, priekšnieks pasauca, - viņa, nožēlas pilnā balsī, pateica.
- Ja? .. Āi.. nu nekas, ir ok, - pasmaidīju un noliku klausuli.
Man šķiet, es viņai sāku riebties.
Pēc mēneša, stunda pēc kāzām, kafejnīcā.
- Man ir tāds prieks par jums! Jūs esat tādi malači! - protams, māti nevarēju neielūgt.
Kaut kur nostūrī arī stāvēja Krists. Pēc Marijas nāves, viņš ir saņēmies. Vairs neko nelieto ir pienācīgs darbs, tikai izskats vēl liecina par to, ko darījis iepriekš.
- Tāāā! Tagad visi pa malām, līgavaiņa un līgavas deja! - mana māte uzkāpa uz skatuves, nobļāvās, paklanījās, un sāka mūs vilkt uz skatuvi.
Puse smējās, tostarp arī es, puse vienkārši smaidīja.
Nodejojušies mēs devāmies mājās. Kā jau pienākas, mājā viņš mani ienesa uz rokām un devās uz guļamistabu. Šī nakts būs kaislīga.
