princese. [2]10

- Kā Tu tā varēji? - es viņam kliedzu virsū.

- Mēs esam kopā jau gadu un tu mani jau trīs mēnešus krāp! Tu mani izmantoji tikai manas populariātes dēļ! Paldies tev! Es tevi ienīstu! Vācies prom no manas dzīves! - kamēr es kliedzu un raudāju reizē, viņš vienkārši truli blenza uz zemi. Paskatījies uz mani, viņš lēnām gāja prom. Es noskatījos kā viņš aiziet un skrēju uz mežu. Tālu prom kur nav ne sāpju, ne jūtu. Bezdibenis.

Bet tas nav viegli, jo es krītu dēļ saknēm. Neredzu dēļ asarām acīs. Vienā brīdī, es nokrītu un sāku raudāt. Redzēju, kā tālumā vilku bars skrien. Es pārbijos, bet neko nepēju izdarīt. Vienkārši blenzu kā viņi skrien, raudāju un domāju, kaut es tā varētu. Vienkārši skriet un nedomāt ne par ko. Katru rītu pamosties, iet medībās, visu dienu nogulšņāt un atkal medības un atkal nakts un atkal rīts.

Tas būtu tik viegli. Bet reizē arī skumji. Es sāku raudāt vēl gaužāk līdz izdzirdēju balsi,

- Neraudi, viss būs kārtībā. Atceries to, ko es tev teicu bērnudārzā, - es sabijos un pielecu kājās.

Apkārt neviena nebija. Tikai es viena, mežš un dienasgaisma. Apsēdos atkal pie koka un turpināju domāt.

Mežā notupēju vairākas stundas, jo biju iemigusi. Pamodusies, redzēju, ka ir tumšs un domāju, kur nu tagad ir mājas. Sapratu, ka neizdos man to noteikt, tāpēc devos tur, kur acis rāda. Jau pēc stundas redzēju laternas gaismas uz ielām un metos turp. Iznācu ārā un sapratu, ka esmu netālu no mājām. Lēnām devos mājās un pārdomāju šodienu.

Es izšķīros ar Kristu, dēļ tā, ka viņš mani krāpa. Krāpj jau trīs mēnešus ar manu labāko draudzeni. Nu jau bijušo labāko draudzeni. Es biju sagrauta.

Ienākusi mājās devos uzreiz pie puķēm, lai iemestu tās kamīnā. Paņēmu baltās rozes un devos pie kamīna. Pēkšņi es tās pārskaitīju un skaitlis bija pāris. Es sāku vēl trakāk raudāt un sparīgi iemetu puķes kamīnā. Tās spēcīgi uzliesmoja, lai gan puķes tā nedeg. Liesmas bija gan zilā gan zaļā un, protams, arī sarkanā krāsā. Apsēdos dīvānā, apķēru ceļus un raudādama skatījos kamīnā.

Atkal iemigu. Pamodusies uz galdiņa redzēju cepumus un pienu. Tātad māte jau pārnākusi no darba. Apēdu cepumus, izdzēru pienu un devos uz istabu. Pulkstens bija 01:39. Man bija vienagla, rīt uz skolu neiešu. Ātri noģērbos, izmazgāju zobus, izķemmēju matus un iekritu gultā. Gandrīz vai aizmigu, bet atcerējos ka jāuzraksta mātei zīmīte. Uzrakstīju mātei zīmīti, lai nemodina mani un devos gulēt. Ja jau esmu skolas izcilniece, gan jau atļaus vienu dienu naiziet uz skolu.

Pamodos un bija 10:30. Tātad, māte jau darbā. Gāju uz vannas istabu un tīrot zobus atcerējos šīs nakts sapni.

Kādai raudošai meitenei plēsa matus. Viņa apsēdās stūrītī un raudāja. Tad viņai pienāca klāt cita meitene, kas viņu mierināja un teica kaut ko. Meitene skatījās viņā platām acīm. Tad meitene aizgāja prom, un pazuda.

Es gandrīz nomiru no bailēm, saprastdama visu. Es biju raudošā meitene. Raudošā princesi, kuru plēsa aiz matiem, kura ienīda Mariju. Es visu atcerējos. Un sapratu, ka jākļūst spēcīgai. Nevis fiziski, bet morāli un emocionāli. Jo es zināju, kas notiks nākotnē.

Es sapratu, kas ar mani runāja vakar mežā. Tā bija tā meitene, kuras vārdu nezināju. Viņa redzēja, ka atkal raudu, un atkal mani mierināja. Viņa deva man mājienu. Viņa bija mans atbalsts.

Es izmazgāju matus, pabiju vannā, skatījos televizoru, gulšņāju, sēdēju pie datora. Darīju visu, lai nosistu laiku. Bet tas tik lēni gāja, ka šķiet, skolā laiks tomēr ātri paiet. Pulkstens bija tikai 14:37. Pēs pusstundas stundas beigsies un es iešu pie Marijas. Lai cik ļoti es viņu šobrīd ienīstu, es viņu brīdināšu. Teikšu, lai nav kopā ar Kristu, jo tad viņiem būs bērns, kuru viņa nogalinās.

Bet.. viņa man taču neticēs! Neticēs, jo domās, ka gribu atgūt Kristu. Bet tagad viņš man vairs nav vajadzīgs, jo mani izmantoja popularitātes dēļ. Tātad, ir vāks.. nezinu ko lai dara, bet Marija ir jābrīdina!