Mana māte reiz teica, ka mēs abas esot princeses, kuras neviens neaiztiek, visiem patīk, un visi tās mīl. Es tam ticēju, un bērnudārzā visu laiku lalināju, ka esmu princese. Neviena bērnudārza meitene man nepiekrita, un teica, ka viņas esot princeses. Es teicu, ka es esmu princese. Visu dienu mēs strīdējāmies līdz viena ļoti kašķīga meitene mani sāka raut aiz matiem. Es sāku kliegt un raudāt.
- Princeses aiz matiem neviens neplēš! Tāpēc lūdzu, Tu neesi, neesi bijusi un nekad nebūsi princese!
Viņas teikums mani aizvainoja līdz sirds dziļumiem, un nedaudz vēlāk atbrakusi māte man pakaļ, sēdēju mašīnā kā pūce. Skolotāja, protams, visu izstāstīja mātei, un arī māte bija dusmīga. Bet tā jau dara visas mātes. Ja rodas kašķis, bļauj uz savu bērnu. Bet manā gadījumā, es biju bez vainas.
Nākamajā dienā mani atkal aizveda māte uz bērnudārzu. Viss bija ideāli, līdz atkal tā meitene, vārdā Marija sāka kašķi.
- Nu ko, princesīt, kur tavi mati palikuši? Ak, es aizmirsu, es tev vakar viņus paplūkāju. Piedodiet cienījamā princese! - viņa nosmīnēja un aizgāja ar citām meitenēm spēlēties ar lellēm. Es ar savu lelli devos uz citu stūri, un man pienāca klāt cita meitene. Meitene bija atstāta uz vēl vienu gadu, jo viņas vecāki negribēja, lai viņa agri iet skolā. Es nožēlotu viņas vecāku vietā, ja es tā izdarītu.
- Neraudi, viss būs kārtībā. Viņa tāda ir tikai tagad. Vēlāk jūs būsiet labākās draudzenes. Tad jūs šķirsieties puiša dēļ, kurš tevi krāps ar viņu. Viņai tiks piespriests nāvessods par sava bērna nogalināšanu, kas būs no tava bijušā. Ar laiku Tu uzzināsi visu šo vārdu nozīmi. Bet tava nākotne ir spīdoša, princess. Tev būs brīnišķīgs vīrs, lieliska māja un dievīgi bērni. Ar to tevi viss tavs ciems tevi apskaudīs, - meitene pasmaidīja un aizgāja.
Es sēdēju ar muti ciet, un gribēju uzzināt šo daudzo vārdu nozīmi, kā viņa kaut ko zināja, visu. Kā viņa ... ? Es nesparatu, jo biju vēl bērns.
-Pēc astoņiem gadiem, 8. klasē, skolā.-
-Čāu Stefānija! - redzēju Mariju sev skrienam klāt. Abas apskāvāmies un devāmies uz klasi. Biju pavisam aizmirsusi par meiteni, kura man pastāstīja par mums abām. Man bija puisis kuru sauc Krists un mēs bijām skolas mīlīgākais pāris. Ieraudzījusi viņu abas piegājām klāt un mēs sabučojāmies. Tas bija viegls skolas romāniņš, nekas nopietns. Bet mēs abi to uztvērām nopietni. Es, kā teicu un kā ir, mīlu viņu, un viņš mani.
- Cik stundas? - Krists jautāja, aplicis rokas man ap vidukli.
- Ja šodien ir trešdiena, tad 7. Un tev? - smaidīdama pajautāju kamēr Marija ar Lilitu pie blakus skapīša runāja.
- Arī, bet pirmā brīva. Iziesim šodien garajā pastaigā?
- Protams, - atbildēju, un redzēju stingumu viņa acīs, bet neko neteicu. Izlikos, ka nepamanīju. Tātad, šīs pastaigas laikā būs kaut kas nopietns. Nevis mīļš, jautrs vai kas foršs, bet tiešām nopietns.
Mēs atvadījāmies, ar Mariju aizgājām uz klasi, bet viņam pirmā bija brīva. Laimīgais.
Stundās, kā vienmēr noārdijāmies ar Mariju, un visam beidzoties, braucām mājās.
Aizbraukusi mājās, nometu somu, ieslēdzu skaļu mūziku, jo mātes nebija mājās un pārģērbos, priekš garās pastaigas. Uzvilku zilas džinsu bikses, pelēku krekliņu un zilu žaketīti. Protams, arī melnās kedas.
Zvans un es skrienu pie durvīm. Krists bija atnācis ar daudz baltām rozēm.
- Noliec puķes un ejam? - viņš smaidīja ar aukstumu acīs. Dzirkstelīte bija pazudusi. Bet vienalga izlikos, ka neko neredzu. Ieliku puķes vāzē ar ūdeni un devos ar viņu uz mežu aiz manas mājas pagalma. Mēs sadevāmies rociņās uz aizgājām līdz upītei, kas bija pāris metru attālumā. Tur bija soliņi, mēs apsēdāmies, skatījāmies ūdenī un klusējām.
Bet bij labi. 
