Es viņam biju tikai mazā meitene, kura ir par mazu, lai saprastu, ko nozīmē mīlēt. Viņš ar mani uzvedās kā ar 3 gadīgu meiteni. Viņš nepieļāva, ka tādā veidā viņš sāpina meiteni. Meitene zināja, ja sāp - tad jāiet malā, bet nevarēja. Vienkārši nespēja. Viņš sauca viņu par savu mazo māsu. Stāstīja pasakas, lika šupuļdziesmas, darīja visu, lai viņa būtu laimīga.
Gāja dienas un meitene atvēsinājās no viņa. Viņš nesaprata, kāpēc. Viņš meitenei jautāja, kas ir noticis, uz kuru viņš vienmēr saņēma atbildi, ka viss ir kārtībā. Viņš centās, mīļoja un čubināja meiteni, bet viņas acis bija aukstas. Viņš nesaprata.
Kādu dienu viņš zvanīja meitenei.
” Čau, mazā. “
” Čau. ” viņa vienaldzīgi atbildēja.
” Kas ar tevi notiek? “
” Kam ir jānotiek? “
” Tu esi savādāka. Vēsāka. “
” Nē, neesmu. “
” Kas notiek? “
” Nekas. Paklau, es tev piezvanīšu pēc 3 stundām, labi? “
” Labi. Atā. “
Un viņš nolika klausuli.
Meitene aizgāja uz istabu un uzrakstīja zīmīti. Tad sasēja auklu un ar asarām acīs pakārās.
Gāja 2, 3, 4, 5 stundas, bet meitene nezvanīja un necēla. Viņš uztraucās. Puisis aizgāja uz viņas māju. Mājā bija kluss. Viņš aizgāja uz meitenes istabu. Tur viņš ieraudzīja meiteni pakārušos. Uz galda bija zīmīte ” Tev “. Viņš sāka lasīt.
” Sveiks. Es zinu, ka tu lasi šo ziņu. Es gribēju tev pateikt, ka mīlēju tevi. Piedod. Tu nesaprati, bet varbūt tagad saproti, kāpēc. Kāpēc izvairījos no tevis. Man sāpēja. Ļoti. Esi laimīgs ar savu meiteni. Es priecājos no visas savas sirds par jums. Lai tev veicās. Tava mazā māsa. “
Viņš sabruka. Bet viņš nemīlēja to otru. Viņš mīlēja viņu. Savu mazo. Tikai viņš neteica. Klusēja. Un tagad klusēs viņa. Viņam nebūs meitenes smiekli. Viņam nebūs meitenes skatiens. Viņš nedzirdēs viņu. Nekad. Viņš kliedza, bet viņa nedzird. Viņa nedzirdēs.
” Es … mīlu tevi. ” viņš nočukstēja.
