jā, mīlīši, mazliet kautrējos, jo šis ir pirmais dzejolis jaunai auditorijai, kura nav dienasgrāmata draugos.
tātad, lai būtu lielāks "efekts" pirms lasām dzejoli fonā atskaņojam šo dziesmu.
Vai mirgojošā laterna domā gaišas domas?
Tai taču ārā, salā pielipušas lāstekas,
kas lielākas kā skolas somas.
Vai tā spēj domāt gaišas domas?
Kādreiz man arī kaut kas trūks,
ne vienmēr es spēšu sasmīdināt jūs.
Kādreiz man pietrūks spēka
un tad radīsies jautājums - vai vispār ir jēga?
Nekas neilgst mūžīgi
un lai arī cik tas izklausītos muļķīgi,
arī mums kādreiz būs jāsēro,
arī mums būs jāpaiet malā un tikai jāvēro.
Reiz, kad pienāks tāds laiks,
arī mums jāizlaiž tvaiks
un ar to es nedomāju mirt,
es domāju gulēt un skābeklī grimt.
Kādreiz man vairs nebūs mūza
un tad ap manu tukšo dvēseli būs drūzma,
tad gan visi atcerēsies,
tad gan visi sadraudzēsies.
Mirgojošā laterna aukstajā parkā,
tu tagad manu dvēseli sargā.
Kad izdzisīs tava spuldze spilgtā,
tad pazudīs mana mūza, mana nasta līdzi vilktā.
