Kads.
Okupants
Lomas:
Skalds
Asna
Valis
Loli
1.aina
Skalds. Asna.
SKALDS. Tu vēl gaidi?
ASNA. Skrēji… pavisam aizelsies…
SKALDS. Necerēju tevi vairs satikt.
ASNA. Norunājām, ka gaidīšu.
SKALDS. Bet ne jau vairāk par stundu, vējā, lietū… Ietu mājās – es atnāktu.
ASNA. Teici… tiekamies šajā vietā.
SKALDS. Ievilkās…
ASNA. Neko nepārmetu.
SKALDS. Pārsalusi.
ASNA. Varējām aiziet kaut kur…
SKALDS. Kur?
ASNA. Vienalga… kur aizvedīsi.
SKALDS. Kur tu gribētu? Stipri vēls.
ASNA. Vēls gan.
SKALDS. Varēji nākt līdzi.
ASNA. Neesmu trenēta ideju cīkstiņiem.
SKALDS. Gribētu, lai tu saproti.
ASNA. Es saprotu.
SKALDS. Nevēlos tev nodarīt pāri.
ASNA. To tu nemaz nevari – es tevi mīlu.
SKALDS. Es tevi. Esi droša – tevi nekad nepametīšu.
ASNA. Es ticu…
Man šodien dzimšanas diena…
SKALDS. Asna, piedod! Kā to varēju piemirst… Asna!
ASNA. Netirdi sevi.
SKALDS. Es bez ziediem…
ASNA. Iesim mājās… ziedi vāzē uz galda.
SKALDS. Un vakariņas sagatavotas…
ASNA. Dzeramā gan nav… iztiksim…
SKALDS. Man kauns.
ASNA. Mīļais…
SKALDS. Ko man tev novēlēt?
ASNA. Neko.
SKALDS. Piesauc laimi.
ASNA. Man tā jau ir – mēs esam satikušies…
SKALDS. Asna!
2. aina
Valis. Loli.
LOLI. Neviens amats netiek lamāts… amats tomēr ierobežo aizsniedzamos augstumus. Dakterīši – slakterīši…
VALIS. Nu gan salīdzināji – ārsts dod zvērestu.
LOLI. Kaut kādam aizvēsturiskam dziedniekam.
VALIS. Pašam Hipokrātam.
LOLI. Tomēr no nāves nevienu nevarat izglābt.
VALIS. To pat dievs nespēj. Man šaurāka specifika, kur iztiek bez letālām sekām. Esmu tikai dentists.
LOLI. Tikai protēzists.
VALIS. No nepareiza sakodiena...
KOLI. Sākas pasaules bojā eja. Zinu, zinu...
VALIS. Pareizi, mīļā. Bet ar pareizu sakodienu sakamptā laime nekur vairs neizspruks.
LOLI. Zinu, to tu soli katram klientam.
VALIS. To es garantēju.
LOLI. Brīnišķīgi... ja arī man kādreiz kaut ko varētu apsolīt...
VALIS. Loli, esmu to darījis.
LOLI. Kad? Man? Pa sapņiem varbūt.
VALIS. Nē, baznīcā. Solījos tevi mīlet mūžīgi mūžos.
LOLI. Āmen. Tas tā pieder kāzu ceremonijai… pasens notikums.
VALIS. Varu to vēlreiz apliecināt.
LOLI. Vedīsi pie mācītāja?
VALIS. Iztiksim bez lieciniekiem… pašu iesvētītā gultiņā.
LOLI. Tā uzreiz, pirms vakariņām?
VALIS. Ja tev netīkas…
LOLI. Ja tev tik ļoti…
VALIS. Mana vienīgā vēlēšanās tevi aplaimot.
LOLI. Ak, tu, mans lempīgais vali, - pacieties, debesīs labāki būs…
VALIS. Nedomāju vis.
LOLI. Tā domā Veidenbaums.
VALIS. Dzejnieks – jā, viņi vairāk pa gaisiem.
LOLI. Man gribētos, ja arī tu paceltos spārnos, mans varenais vali.
VALIS. Lili, zooloģija māca, ka vaļi nelido.
LOLI. Tu man lidosi.
VALIS. Kā balons celšos mākoņos… Loli, bez tevis tur pazudīšu.
LOLI. Nebaidies – es tevi stingri turu aukliņā. No zobu lāpītāja tiki par nodaļas vadītāju, tad kāpi augstāk, un ar manu atbalstu stāvi jaundibinātās apvienības priekšgalā.
VALIS. Tavu apsviedību vienmēr esmu apskaudis.
LOLI. Neskaud. Mācies. Es arī mācos. Kā vienkārša uzraudze antikvārā pie žīduka noskatīju, kā no mēsla zeltu taisa.
VALIS. Un es tavs pamesls?
LOLI. Tu mans zelts. Kas bagāts, tas varens. Tādam pasaule klanās.
VALIs. Man nepatīk, ka no manis baidās. Dzīvot mierā, saticībā.
LOLI. Plunčāties sastāvējušos ūdeņos… ak, tu, pieticīgais vali, tā mēs nekur netiksim.
VALIS. Pacienti man uzticas…
LOLI. Sāpēs nevarīgie vārguļi, ko daudz no viņiem… Vajag sevi nostādīt tā, lai uzticas veselie, spējīgie… ka nav viņiem citur kur likties.
VALIS. Loli…
LOLI. Jā… iesi vannā, vai ēdīsim vakariņas?
VALIS. Tu gribi dibināt vēl kādu firmu?
LOLI. Ja tu tā vēlētos…
VALIS. Ko man iebilst… tāpat panāksi savu.
LOLI. Ne priekš sevis… mūsu laimes vārdā…
VALIS. Ak, Loli…
LOLI. Ak, mana lielā zive! Ja es tevi ieceltu par prezidentu…
VALIS. Uzņēmums uz SIA bāzes?
LOLI. Augstāk! Uz valsts sijas.
VALIS. Tu joko?
LOLI. Nopietni.
VALIS. Par valsts prezidentu?
LOLI. Un kāpēc ne?
VALIS. Nē, Loli! Visam ir savas robežas.
LOLI. Protams, un tā ir augstākā, un otrreiz tāda izdevība mums nebūs.
VALIS. Piedod, Loli, - vai tu ko neesi saputrojusi?
LOLI. Kā tad, arvien vēl mani turi par prastu virēju, kurai jāpastāv pie kastroļiem.
VALIS. Tā es nekad neesmu teicis… nepūcējies, sirsniņ. Vai bez tevis es būtu tas, kas esmu. Esmu tev pateicīgs… Bet par prezidentu… neesmu tādam amatam skolots.
LOLI. Kādās speciālās arodskolās iepriekšējie apmācīti? Nejauši atrasti, izbīdīti… nemākuļi iecelti krēslā… tur tad arī saņem izredzētības dižumu.
VALIS. Loli, tā atbildība…
LOLI. Kāda tur atbildība?
VALIS. Politiskā.
LOLI. Vai kāds maz var pateikt, kas tā tāda? Tev kā protēzistam atbildība daudz lielāka – slimnieka dzīvība tavā aizgādībā.
VALIS. Tas nenoliedzami, bet, Loli, nevienam, tak, neienāks prāta mani celt par prezidentu.
LOLI. Ienāks.
VALIS. Nu kam?
LOLI. Man.
VALIS. Nu, ja tev…
LOLI. Nu, ja man, tad tev, mans tūļīgais vali, nevajadzētu spuroties pretī.
VALIs. Esmu speciālists, profesionālis… mans gods, sirdsapziņa…
LOLI. Ai, ai, ai… re, tu jau runā kā slīpēts politiķis. Bet kā medicīnā apšmorētam tev jāzina, ka ne aknās, ne arī sirdī nekas tamlīdzīgs nav atrodams.
VALIS. Ja arī tā, bet,mīļo mazulīt, tu, tak, nevari mani iecelt par valsts prezidentu.
LOLI. Politikāņi paši iecels.
VALIS. Kāpēc lai to darītu?
LOLI. Klāt vēlēšanas. Partijas virza savus kandidātus. Katra gatava saplosīt kankurentus. Sakodiens plēsonīgs. Būs vajadzīga kompromisa figūra.
VALIS. Kompromisa figūra – tas tāds politisks lamuvārds.
LOLI. Nospļauties. Kad sāksi pa īstam figurēt – neviens vairs nemēģinās tev muti aizbāzt. Ir īstais brīdis… šis ir tavs laiks.
VALIS. Ko tad man… sliet tribīni un bazūnēt: raugiet, ļautiņi, es esmu īstais kandidāts?!
LOLI. Ārprāts, ne mūžam…
Mēs meitenes, tējas namiņa draudzenes, tāpat pačalojot… starp citu patriecāmies, kurš no mūsu vīriem vislabāk iederētos politikā… kaut kā sanāca intrigā, ka tas, mans mīļotais… Es gan teicu, ka tu nemūžam tam nepiekristu, ja nu vienīgi… ja nu galīgi citādi nekādi….
Akmentiņš ir iemests sabiedrības dīķī; kad vilnis nonāks krastā, neviens pat nenojautīs no kā tas izcēlies. Un ja kāds tev ieminas par iespēju kandidēt, saki, ka tas tev pārsteigums, ka nekad par to neesi domājis, ka uzreiz tā nemaz nevari atbildēt…
VALIS. Loli, iedomas vien…
LOLI. Veiksme apbalvo drosmīgos. Nepievil mani. Pacel mani augšā. Un nes uz gultu, mans president!
VALIS. Bet vakariņas…
LOLI. Tās apvienosim ar brokastīm.
3. aina
Asna. Skalds.
ASNA. Ej vien.
SKALDS. Un tev negribas kaut reizi paklausīties, kā mēs strīdamies?
ASNA. Ja nu saplūcaties?
SKALDS. Prāts netiek taupīts; katrs izsaka, ko domā. Iet karsti, katrs par savu pārliecību; tak ne ar dūrēm cīkstamies.
ASNA. Tas jauki.
SKALDS. Pamatos mums centieni sakrīt – jānonāk līdz noteiktam lēmumam. Vairs nedrīkst vienaldzīgi noskatīties, kā tie paši biedri partijnieki, kas mērīja un dalīja darba tautas kopējo mantu, tagad šie birkavnieki izsaimnieko atgūto Valsts Neatkarību.
Tautfrontiete, kas dainoja brīvības kalnā, nu aģitē pret nacionālismu. Kalniete sāk noliegt nācijas pašnoteikšanās tiesības, izceļot cionistu pārvaru. Dāma atkal rausta saplīsušo komunistiskās internacionāles zvanu.
Tiek nodoti Tautas frontes ideāli: man pašam kungam būt, man pašam arājam savā Tēvu zemītē. Jāsāk domāt, vai tik tie tautas atmodinātāji nepildīja slepenu čekas pasūtījumu? Tauta aizmigusi negulēja, tā nebija jāmodina. Politiskie šeftmaņi un plintnieces tautu izmantoja par ieroci, lai sasniegtu kārotos mērķus. Kad laupījums iegūts – lodi aizmet.
Piedod, aizrāvos… ne tev man tas jāskaidro.
ASNA. Tev zvanīja… nepazīstama balss… lai pieskatu, ka neaizej par tālu…
SKALDS. Un tu?
ASNA. Teicu, ka pieskatīšu…
SKALDS. Ar mani nekas nevar notikt…
ASNA. Esot uzmeties par grupas vadoni.
SKALDS. Nevienam nekas netiek uzspiests, disputos valda brīva, neiegrožota doma.
ASNA. Viņiem negribētos, ka tu nonāc uzskaitē.
SKALDS. Mēs neesam teroristi, neaicinam gāzt un dauzīt.
ASNA. Ja viņuprāt jūs bīstamāki par tiem?
SKALDS. Dzīvojam Brīvību atguvušā valstī. Mūsu pienākums ir saglabāt sentēvu mantojumu.
ASNA. Ja pārējie pārdomā un atsakās…
SKALDS. Atsakās… no kā?
ASNA. Atsakās domāt. Ja paliec viens.
SKALDS. Ja neviens, tad es viens.
ASNA. Tu neesi viens. Labi, ej!
SKALDS. Nekur nepazudīšu!
ASNA. Gaidīšu… tavs pienākums – atgriezties.
SKALDS. Dzīvs vai miris – atnākšu!
4. aina.
Valis. Loli.
LOLI. Tev vairāk jārūpējas par sevi.
VALIS. Man jāuzmana valsts.
LOLI. Tu esi valsts – mana valsts. Ēšanas laiks garām. Režīms nojaukts – tas traumē barības traktu. Varam iedzīvoties gastrītos.
VALIS. Nebūs tik traki, Loli. Tikšanās ar lauku ļaudīm...
LOLI. Paliksim sabiedrībai par apsmieklu – prezidents ar sabeigtu kuņģi.
VALIS. Cilvēciņi sanākuši, kaut ko gaida, uz kaut ko katrs cer... Parādīties un pazust – viņiem nepatīk sasteigtība.
LOLI. Būtu līdzi – parūpētos par tavu labklājību.
VALIS. Ar karstu buljonu termosā?
LOLI. Es karsti ieteiktu, liktu saprast, ka saudzējams mans prezidents, ka tu mūsu liktenis.
VALIS. Paldies, Loli. Tak, pati atteicies no izbraukuma.
LOLI. Ar vietējām tantēm un večukiem varu tikties tepat centrāltirgū.
VALIS. Ārzemju braucieni piebremzēti. Akūta nepietiekamība valsts kasē. Tāpat nedrīkst zaudēt saikni arī ar vienkāršo tautu. Un tas nemaz nav tik vienkārši. Distance pietuvināta... nekur neaizslēpsies. Nav arī ko slēpt... nāku tukšā, nav man sapulcinātiem ko dot.
LOLI. Nav arī jādod – tu neesi salavecis ar dāvanu maisu. Tu – reprezentatīvā persona. Reprezentācija – tāds ir tavs darbs. Par ko tev pienākas prezents.
VALIS. Neko jau arī neprasa. Ko viņiem daudz vajag – paskatīties uz prezidentu, ka dzīvs... smaidīgs... un laimīgi izklīst...
LOLI. Ko gan citu.
VALIS. Jauka tikšanās... spriedze gan liela... smags šis vienkāršās tautas slānis... nogurums pārāks... Vienkāršā tauta...
LOLI. Kad tiksies ar divkāršo, uzaicini asistēt.
VALIS. Glāzi šampānieša nevēlies?
LOLI. Nē, nevēlos.
VALIS. Kas tev, Loli? Kā gribēji, tā noticis – esmu prezidents.
LOLI. Nu un tad?
VALIS. Nu un tad... tu esi prezidenta kundze, pirmā starp prominentēm... sasniegts augstākais stāvoklis.
LOLI. Neesmu vairs skuķis, lai zīmētos, ka stāvoklī.
VALIS. Tev vēl ka trūkst, Loli?
LOLI. Viena visu dienu... tu man veltī tik maz uzmanības... neko lielu, kādu mazu nieku, mīlestības apliecinājumu...
VALIS. Tūliņ, tagad uzreiz...
LOLI. Vai tad nesaproti, ka nerunājam par to.
VALIS. Par ko?
LOLI. Cik tu neapķērīgs, kā jau tāds lempīgs valis.
VALIS. Pasaki, es nevaru iedomāties.
LOLI. Nē, pasaki tu... tu, tak, nevēlies iesaldēt mūsu savstarpējās attiecības.
VALIS. Pasarg dievs, nē.
LOLI. Cik patiesi, cik jauki tu to pateici.
VALIS. Manu mazo Loli! Iecelšu tevi mīkstos ķiseņos, apskaušu, sasildīšu... kā vēl nekad.
LOLI. Tu atkal par to.
VALIS. Ja nevēlies...
LOLI. Es vēlos... lai tev pašam gribētos...
VALIS. Kā citādi, Loli.
LOLI. Ka tev pašam gribētos man uzdāvināt baltu sabuļādas kažociņu.
VALIS. Jau esi noskatījusi?
LOLI. Jā.
VALIS. Veikalā, vai modes žurnālā?
LOLI. Iztēlē.
VALIS. Un cik tur tas maksā?
LOLI. Par naudu to nenopirksi.
VALIS. Kā tad pie tā tikt? Agrāk sovhozos audzēja sudrablapsas. Bet sabuļus – nav dzirdēts, ka tagad kāds oligarhs ar tādu biznesu pie mums nodarbotos.
LOLI. Kāpēc pie mums – kaimiņu taigā! Tur tos zvērus medī, un ja medī, tad ģērē – un šuj kažokus.
VALIS. Loli, tu mani dzen prom, Sibīrijas sniegos... es neesmu mednieks, ne reizi bisi neesmu lādējis...
LOLI. Ja esam ietikuši politikā – jāizmanto vara.
VALIS. Vara... bet ko īsti, lai es daru?
LOLI. Tev tikai jāparausta attiecīgās sviras.
VALIS. Attiecīgās...
LOLI. Jāpiespēlē medību zonas vadonim draudzība.
VALIs. To var – es par sadraudzību.
LOLI. Jauki, esam uz pareizā ceļa. Jāpiemeldas vis visvislielajam priekšniekam.
VALIS. Priekštece izgāzās. Padevību demonstrējot, atdāvināja krietnu zemes gabalu no sava mazmazītiņā pleķīša - pretī nedabūja ne beigta ēzeļa ausis.
LOLI. Ubadzes nesavtība. Diemžēl mazai valstiņai – maziski valdnieki.
VALIS. Tad kāpēc mums otrreiz kāpt uz tā paša grābekļa?
LOLI. Mēs neuzkāpsim. Mēs nebrauksim kā nabaga Ķencis pie lielkunga ar sviesta un krējuma spainīšiem. Vajag kaut ko, tā vairāk pa gaisiem...
VALIS. Balonu?
LOLI. Fui, kā paviegls.
VALIS. Dirižabli!
LOLI. Kā to ēd? Kaut ko tādu vairāk... ko lieldraugam par visu vairāk gribētos...
VALIS. Perlamutra kroņus žokļos, ziloņkaula tiltu...
LOLI. Apvainosies, ka turi viņu par bezzobaini.
VALIS. Gudrības zobus zaudējis, kā vairums cīkstoņu.
LOLI. Toties dzerokļi kādi!
VALIS. Nu nezinu ko... nāksies iesaistīt diplomātisko korpusu.
LOLI. Pats tu kā korpuss. Tas tak ikvienam tāpat zinams.
VALIS. Tad kāpēc es nezinu? Kapēc man nogriezti informācijas avotu krāni?
LOLI. Nomierinies, nomierinies, mans prezident... Es braukšu līdzi, nebaidies, ja kas – tevi piesegšu. Vajag ko garīgu, pirms epopejas tev delikāti jāatzīst, ka kaimiņu milzis nekad, nemūžam, nekādā veidā nav tevi pakļāvis, mocījis, paverdzinājis...
VALIS. Ka nav bijusi okupācija?
LOLI. Ak, nelietosim šo vecmodīgo vārdu!
VALIS. Vēsturnieki iebildīs.
LOLI. Nospļauties! Tu mūsu jaunā cerība!
VALIS. Loli, tu ceri, ka tā ieiesim valsts vēsturē?
LOLI. Nospļauties!. Valsts vēsturi vairs pat skolā nemāca. Mums jāiespraucas pasaules vēsturē! Kāpēc ne?
Mūs uzaicina, mūs uzņem kaimiņzemes kremļa zālēs, mēs svinīgi parakstam sadraudzības papīrus... un pateicībā par paveikto ar lielu godu man pasniedz balvu – baltu sabuļādas kažoku ar vislielāko simbolisko jēgu.
VALIS. Loli...
LOLI. Sarkana cepurīte, balts sabuļādas kažociņš, sarkani zābaciņi – tas būs tik elegants valsts tēls, ko man valkāt... politiski izteiksmīgs ārzonas vizitēs uz vispasaules fona...
VALIS. Loli...
LOLI. Nāc, sabužināsim ķisentiņus... baltos paladziņos pārdomāsim smalkāk, pārliksim, kā veiklāk izkārtot...
5. aina.
Asna. Loli.
LOLI. Gaidāt?
ASNA. Vai esam pazīstamas?
LOLI. Neatpazināt? Televizoru neskatāties?
ASNA. Neskatos.
LOLI. Nav laika?
ASNA. Nav televizora.
LOLI. Nu, vienalga...
ASNA. Jums kāda vajadzība... gribat, lai palīdzu...
LOLI. Gribās palīdzēt jums.
ASNA. Nesapratu.
LOLI. Sapratīsimies. Mēs abas viena dzimuma pārstāves. Jūs sieviete, kas gaida... vai viegli gaidīt?
ASNA. Dzejniece teiktu: man vieglas laimes nevajag; man dodiet laimi, kura smaga.
LOLI. Ar tādu kaklā... viegli noslīkt.
Jūs jauniņa, nepieredzējusi... Tas vecmodīgi – gaidīt princi. Pašai jāprot uzlikt iemauktus, apsedlot...
ASNA. Esat jāšanas spora meistare?
LOLI. Laso uzmešanā. Vienmēr esmu zirgā, lai drošības sajūta.
ASNA. No kā bailes?
LOLI. Man ne no kā. Jums derētu piesargāties.
ASNA. Ne ar vienu neesmu ļaunā.
LOLI. Savu draudziņu uzmaniet... vai zinat, kur viņš, ko dara? Var nākties vilties un rūgti nožēlot, ka vairs pat nebūs ko glābt... Aizliedziet klaiņot, lai pasēž blakus... pārbaudiet vai vispār puisim ko nozīmējat, cik dārga viņam.
ASNA. Mēs netirgojamies viens ar otru.
