Bērnībā, kad pirmo reizi ēdu aknu mērci, nevarēju saprast, kas tas ir, kāpēc tik negaršīgs un kāpēc nevar tik viegli norīt.
Kad biju maza, redzēju, kā kaimiņi kauj vistas. Ar vienu notika tā, kad tai galva bija šļurkt-nost, tā sāka skriet pa lauku. Un tad uz manu pusi. Bija ziema un viss sniegs bija asinīs. Es skrēju mājās un raudāju., jo likās, ka man viņa seko. No tā laika man ir bail no vistām. Un ne tikai tāpēc, reiz, kaimiņiem bija tītars. Kā es gribēju iet garām viņu mājai uz skolu vai veikalu, viņš man skrēja pakaļ. Vienmēr es raudāju, pēc katras pakaļdzīšanās. Reiz pat man likās, ka sirds apstāsies no bailēm.
Sen atpakaļ ar draudzeni nācām no peldēšanās. Pretim nāca vecāko klašu zēni. ieraugot, ka man ir slapji šorti, viņi smējās, ka es čurājot biksēs. Nākošo reizi, kad gājām peldēties, paņēmu bikšeles, ko pārvilkt. Aizgāju aiz krūmiem un vilku nost. Bet te no otras puses nāca jaunieši un es ļoti satraucos, ka nepaspēšu. Ātrumā es saplēsu savas bikšeles un pie viena nobijos. Pēc tam es peldējos ar visām drēbēm. Tad dabūju brāzienu no vecākiem.
Ļoti senā bērnībā man ļoti garšoja zefīri. Zināju, ka vecmamma ir tos paslēpusi uz skapja. Reiz es tos nočiepu, vesalu iepakojumu. Izgāju ārā, ielīdu zālē un ēdu. Apēdu trīs, jo vairāk nevarēju. Pārējos-žvīk, žvāk izmētāju zālē pa visām malām, lai neviens neuzzinātu un neatklātu, ka tā biju es!! No tā laika es neēdu zefīrus.
Skolā man no skapīša pazuda konfektes, zināju, ka kāds ir nozadzis. Gribēju atriebties. Sataisīju plastalīna konfektes, ieliku skapītī. Kad gāju skatīties vai tās nav pazudušas, tās nebija pazudušas, neviens neuzķērās un es jutos neatriebusies.
Agrāk bieži negribēju iet uz skolu, patika simulēt. Reiz mamma mērija man temperatūru, kamēr viņa izgāja, lai atnestu man tēju, es sāku termometru rīvēt pret gultu, bet izdarīju to pārāk spēcīgi. Un tas saplīsa, ienāca mamma un es sāku raudāt, ka ne tā pagriezos un saspiedu to. Pēc tam lasīju, ja dzīvsudrabs nonāk uz ādas, var notikt saindēšanās. Ilgu laiku domāju, ka drīz nomiršu.
Sen kādā vasarā es saķēru saulesdūrienu. Visu dienu gulēju, neko neēdu, tikai skatījos Beivoču, Pludmales patruļu. Naktī sapņoju, ka Pamela ir mana mamma, tikai ne kā glābēja, bet kā vienkārša mamma.
Tā kā es mīlu visus dzīvniekus, reiz es gribēju izglābt kurmi, kas bija nonācis virszemē. Gribēju paņemt rokās viņu un ielikt atpakaļ smiltīs. Bet kā es viņu paņēmu, tā viņš man iekoda pirkstā, un man bija jākrata roka. Beidzot dabūjusi viņu nost, pārbīlī metos prom. Pirkstā bija pamatīgs caurums un pamatīgi tecēja asinis. Neteicu neko mammai, tikai jautāju, kas var notikt, ja iekož kurmis. Viņa teica, ka var dabūt trakumsērgu un 50 šprices vēderā ...:D Tā nu es baidījos ilgāku laiku, ka es esmu slima ar trakumsērgu, bet tā nebija.
Reiz atradu labu sēņu vietiņu, tik daudz salasīju un aiznesu mājās. Pēc tam vaicāju, vai būs sēņu mērcīte...bet izrādījās tās visas bija indīgās sēnes. Tad man piesprieda mājas arestu, jo bez atļaujas viena biju aizgājusi uz mežu.
Reiz ar riteni gribēju uztaisīt foršu bremzēšanu pie veikala. Tas neizdevās un es nokritu, nobrāzu abas rokas un kājas un aizkliboju ar riteni pie rokas mājās.
Agrāk domāju, ka zirga un ķēves mazuli sauc par zirdzēnu. Līdz brīdim, ka to pateicu skolā lasīšanas stundā, atbildot uz skolotājas jautājumu. Viņa vēlreiz pārprasīja un smējās, citi bērni arī smējās. Bet tāpat pamatskolā biju labiniekos...:D
