"mājas garu". Jā, jā.. arī cilvēku celtai dzīvojamai ēkai ir sava "dvēsele" un savs "gars", ja tā drīkst izsacīties. Kādā no iepriekšējās šās dienasgrāmatas sadaļām jau parunājāmies - katram ķermenim un ķermeņa kopumam ir sava "dvēsele", katrs ķermenis pēc būtības ir dzīvs. Nedzīvais - noārdās, tas notiek gan ar bij. dzīvajiem organismiem, gan ar sistēmām (piem. nedzīvas zvaigžņu galaktikas) ...
Bet nu esam mājās. Lielākā daļa cilvēki jūt, vai esi gaidīts vai "neesi". Otrajā gadījumā Tavs astrālais (zemes - nemateriālais) ķermenis jeb "aura" (kas dažiem ļoti nedaudziem uztverama kā gaismas ieloks/to nevajadzētu sajaukt ar "dzīvošanas pamatprogrammu" jeb "dvēseli", tās ir dažādas lietas - par to arī stāsts priekšdienām) ... nesakombinējas ar mājas "auru". Jeb gadās- ka "tā māja Tevi nepieņem". Cilvēki šādu nesaderību izjūt kā diskomfortu. Kā, piemēram, aukstuma vai neomulības sajūtu. Arī tādu "kā atgrūšanas vīziju". Lielā vairumā cilvēki zin: ieejot kādā jaunā mājā - vai te dzīvos, vai nedzīvos.
Attiecīgi arī Māja jūt, vai esi pret viņu draudzīgs... vai arī ->hmmm... nākotnē taisies Viņu (māju) nojaukt. Vai arī, liderīgi dzīvojot - taisies to nolaist līdz "vecas būdas" līmenim.
Tā teikt, pie "lietas" ir arī āderes. Māja "slimo" (pūst, plaisā, nosēžas...), ja neapdomāti tā tiek virs āderes celta. Ādere-> tas ir nekas cits, kā mikroskopiska magenētiska anomālija. Tās anomālijas izvietotas joslās, šīs joslas savukārt caurauž visas Zemes virsmu un atgādina tādu kā visai haotisku un neregulāru "tīklu". Un neapdomīgi celta māja šādā "joslā" slimo - pūst, plaisā, nosēžas... un samazinās celtnes dzīvotspēja. Arī "mājas gars" slimo - raidot sajūtu viļņus, kas liecina-> ka tur dzīvošana ilga nebūs. Ne iedzīvotājiem, ne pašai būdai.
Ar mājas gariņu arī jāsadzīvo. Sadzīvošanu varam uzlabot- ja regulāri piekopjam māju pašu, tuvāko apkārtni, paši mierīgi dzīvojam (nenodarbojamies ar kaitīgiem ieradumiem, neskandalējamies, nedomājam un nereģenerējam ļaunas domas...). Tad saskaņa mājai ar tās iedzīvotājiem uzlabojas... un otrādi. Mājai ne visai labi ir citas slodzes: esība lielpilsētās, daudzu stāvu un tur dzīvojošo dažādo cilvēku "smagums", nervozā dzīve apkārt lielpilsētā tajā, piesārņotais gaiss. Tamdēļ lielpilsētās ar nemierīgu ritmu celtņu mūžs caurmērā ir īsāks. Lauku mājas "dzīvo" ilgāk.
Jā, par lauku mājām... Ir svarīgi, ka mājā kāds dzīvo. Mājas gariņš arīdzan "barojas" no turienes iedzīvotāju auras. Atkarībā no tā, kāda ir tā vai cita pilsoņa "aura" (gaiša vai nelādzīgi uzbudinoša), tad arī veidojas (vai neveidojas) tā saskare. Atkārtojoties: cilvēki jūt, vai tajā būdā esam uz palikšanu vai no tās jātinās ir prom. Ja no mājas pazūd cilvēki, būda nu ir tukša... tad arī "mājas gariņš" pamazām izkalst, līdz tas pazūd. Un no kādreiz gaišās celtnes pāri paliek gruveši. Viss ir loģiski un saprotams.
