man šovakar, kā jau katru vakaru, un dienu, ik pa laikam, māc domas par būtību. par sevi, par tevi, par visiem un visu un par neko. neatkarīgi no tā ko es vēlos domāt un just, un kas man ir lemts, es domāju ka jūtu to, kas lemts, kā tam jānotiek kad nedomāju. tā ir dzīve un prāts - sāncenši un biedri. ne tu ieskaidrosi kompromisu, ne iedibināsi karu, bet abi dosies tālajā visumā...
zinu - ož pēc literāras izpausmes, jo šodien bij jālasa dzeja. kā arī iegrozijās tā ka aizskatijos Tima Bērtōna video, un saskatiju analoģiju. bet ne par to. kā jau parasti remdēju savu vēlmi izpausties - rakstot.
atkāpe. kā jau pierasts ejot mazgāties, lāsēm tekot rit manas domas. katru reizi. varbūt tādēļ ka atrodos mazā telpā, kurā nevar apjaust - diena vai nakts, turklāt katru dienu tas pats, tā ka prāts atslēdzas, sajaucas un producē domu izstrādājumu. tad es klusi smejos - tieši burtiski, un izsmeju nesaprotamo, pārgalvīgo, un nesagremojamo.
