-Čau Kārli, tu pie Nika? Ko viņš dara?
-Čau Valt, jā, es sēžu Nika istabā. Atkal viņš spēlē tos lauzto siržu gabalus. Tā ir vienmēr, Dārta sastrenčojās un tad Niks atkal gruzās.
-Karoče, es bīdos pie jums, jo tūlīt visi sāks nākt. Un pasaki, lai šis negruzās, jo Dārta nenāks, viņa šodien pie manas māsas pa nakti paliek, viņas neplāno nākt.
-Labi, gaidam tevi.
Iekšā sāk nākt cilvēki, tāpēc es ģitāru nolieku malā un ieslēdzu mūziku. Labi, ka Dārta nenāks, varēšu normāli atpūsties un dabūt šitos psihus ārā no sistēmas. Atnāks Valts, sāksim tīt un tad jau viss aizies tā, kā tam jānotiek.
-Čau Nik, saņemies vecīt, nepsiho par to Dārtu, viņa tak mau...
-Valt, turi muti, es negribu sākt rubīties ar tevi.
-Viss, miers. Meklē Kārli, ejam kurīt.
Besī, ja kāds manā klātbūtnē runā kaut ko sliktu par Dārtu. Kārlis jau paspējis uztīt vienu, pirmais dūms tiek man. Mākonis izkūp gaisā, un viss čikiniekā. Valts jau sarkans no smiekliem, kanpi gaisu velk plaušās. Kārlis tin nākamo, bet es apli izlaižu, jāiet pie cilvēkiem, jāizklaidē.
Ieraugu Aneti. Ko viņa te dara? Parasti viņas te nav, lai arī cik reizes Kārlis un Valts viņu ir saukuši šurp. Visiem no klases, un arī daudziem no skolas viņa patīk, jo viņa ritīgi labi spēlē visas spēles, bieži vien apspēlē visus zadrotus. Viņa nav kaut kāda caca, kas sniega piku rokā nespēj paņemt. Un gudra arī tā skuķene ir, vidējās visas pie 8 turās. Jāiet pajautāt, ko viņa te dara.
-Čau Anete, ko tad tu te dari?
-Jā, čau. Neko, atvilkos pasēdēt.
-Negribi kāsi uzraut?
-Hahaha, ķipa tev ir?
-Man ir grami desmit, nu, man nē, Valtam.
-Da labi, es nepīpēju, atšujies.
Skaidrs, viņa te ir atnākusi sēdēt. Nu labi, es gan aiziešu pie čomiem, bet caur virtuvi, jo man vajag padzerties. Veru vaļā virtuves durvis, un tur Dārta mīcās ar to suņapurnu Ričardu! Kas par?
-Ričard, lien nost, ko tu dari!
Ko viņa tur tēlo? Es tak redzu, ka viņa pati šim virsū uzrāpusies!
-Dārta, lasies laukā no mana dzīvokļa!
-Kā tu uzdrošinies man kaut ko tādu teikt? Viņš man uzmācās, viņu jādzen laukā!
-Ej prom, ko tu melo? Ko tu karies kaklā katram blakus esošajam?
Tālāko es vairs nedzirdu, jo viņa sāk man atkal lasīt morāles un viņas vārdu krājumu papildina krievu trīsstāvīgie vārdi. Es viņu mīļi paņemu aiz rociņas un izvadu ārā pa durvīm.
-Starp mums viss ir beidzies, Nik! Aizmirsti par mani!
-Nav ko aizmirst, jauku taciņu!
Ienāku atpakaļ un Kārlis ar Valtu jau vicina dūres pret Ričardu.
-Miers, viņš nav vainīgs, Dārta pati uzprasījās.
Redzu, kā Anete sēž uz dīvāna un smejās. Kas tik uzjautrinošs? Varbūt viņa uzrāvusi Valta kāsi?
-Par kādu joku smejies?
-Normāls seriāls par jūsu attiecībām sanāktu, hahaha.
-Ak tad šitā, ja? Gribi redzēt, kur seriālus filmē?
Sāku viņu kutināt un mētāt pa dīvānu. Lai smejās par mani un Dārtu cik uziet. AUČ! Ieknieba, vot skarba!
Visi jau pa mājām, daži guļ pie manis. Mēs ar Aneti spēlējam kontru. Nu, labi, viņa spēlē, es skatos. Tā kapā, kā es savu mūžu neesmu spēlējis.
-Paldies, man šovakar bija jautri, nav nemaz tik tizli tavi tusiņi, kā man likās.
-Nav gan, nākamreiz nāksi?
-Hahaha. Domā vajag?
-Vajag.
Anete sagrābj manu aiz rokām un noskūpsta mani. Es mēģinu atjēgties no piedzīvotā, bet viņa jau aiziet.
Kas tas bija?
