viss sākās kad man bija deviņi gadi. es ar savu tanti devos pa parku un pēkšņi te pat nez no kurienes atskrēja putns. tāds izmisis kā tikko pamodies nepazīstamā vietā. es viņu pacēju un tas aizlidoja ar saviem spārniem augstu gaisā. tālāk kāds vīrs ar lietussargu kaut ko nojauta, bet es nezināju tieši ko, varēju tikai minēt. bij vēls vakars un mēness jau spīdēja kā kārumnieka acs pie saldumu poda. gribot negribot tas viss bija vējā. vēlāk tajā pašā dienā, nu jau mājās sēžot pamaniju gaistošu pleķi virs plīts uguns, tā nievājoši norūkdams tas atsitās pret sienu. es neko tur nevarēju līdzēt. tas vērās pretim notiekošajam ar nebeidzamu blāzmu, drūmu kā piepes miza. pieņemdams to ka uz galda stāv pudele, es paņēmu šķīvi un tas griezdamies uz sviestainā galda pavēra jaunu perspektīvu. tas klusē, domāju vien. neskaitāmos piesitienus kas savijušies rīboņā ausis saklausija ko savādu - pats nenokā izvalbijis redzokļus dzīvus, kā fabrikas dūmeņus nespēju novērst skatiena staru neaptveramajā tālē. dziļi manekena skārieni draudēja izjaukt šo saikni, bet es turpināju nīkt. tikai pēc vairākām stundām bezgaumīgā izturēšanās apsīka un es varēju kaut nedaudz izolēties. graužot vakardienas biezpiena sieriņu kurš laiski atlaidies savā papīriņā smītņāja no ledusskapja iekšienes. kožot gabalu es izjutu iepriekšējās dienas sātu un produktu izdalītās piegaršas. laiks gulēt. smagi, gluži vai neciešami uz grīdas tupēja paklājs, jā viens paklājs ar savu rakstu un ziņojumu par pagātnes notikumiem. tiklīdz kā aizlociju abus plakstus neciešami uzmācīgās domas bij klāt ar gaismas ātrumu. gluži vai pretēji tam kad griezu burkānus, nezinādams ko zemapziņā apjaušu. biezi jo biezi bij aizķepušie aizkari, nokarenās bārkstis un režģis kas attur no svešķermeņu iekļūšanas vai izkļūšanas no šās greizās mītnes. suns ārā kaut ko atskaņo ar savu rīkli, tik ritmiski un dedzīgi ka nespēju noslēpt no sevis šo nakts skaņdarbu. kaut kur pavīd arī dūmu tēls, droši vien no kāda pīpmaņa stāvu zemāk kas melanhōliski izkāries pa kvadrātaino caurumu mājas vidū, bezdarbībā ir iegrimis pārdomās par bijušo. turpretī aiz laternas pārvietojas kāda neredzama būtne, ko esmu aiz garlaicības izgudrojis tev kas ir es. jā tur nekā nav bet man ir. žiperīgi tā aizlien pie ēnas kas blāvi atmirdz no mājas stūra. paralēli dzīvošanas mītnei, skujaini stabi slejas augšup tiekdamies un zvaigžņotajiem plašumiem ar cerību, bet ne reālu iespēju, bet tomēr. ziepjaini padebeši aizklāj degošos punktiņus kas miljardiem gadu gailējuši neiedomājami tālu. tā vien šķiet ka tas nav tas bet ir kas cits un štrunti mētājas apkārt. neparasti strīpaini tie vientieši bet tur neko nevar darīt jo tā te nemēdz būt. kas par lietu nevis cietu jo nav vietu maitas plēš. zili, zaļi ciema vaļi pīles rokas nav cirtīs. stulbais daunis kas ar rīksti plēš sev māgu. jo kurmis sien sev prieku aiz laimes ledū cirti nost sev kāju. kas par zviegu malu tālu gaļu skrien. pļauka dirsā pieskrien tēju atvēzēju iekliedz pūt samazgas. nekātro kluci ar atsperēm mēro un pieliec tam lampu ar vienu ragu. sīpols jumiķis kā katru dienu purnā trāpa laukakmeni spraigi gludu. nelīdz ko man airē laivu bedre gar zemi tev spiediens kāpj. sūnu tētis govi pļauj zajebis tas tankists nāpsli skauž. bietes dārzu lapsa ielāgo to krabim bebram kāpurlācim barankam., smuidrigliemeži mak sevi zāģē malku zebra klaunuvietis savāzemē dirsās prauž . majonēsi praņiki zaceņica babļiki zdarov morgon es te ejuu knapi dirši rakul'a sie mirķskina . tudi sieu jas mee nikolaa sme sjeu 9fjr9 mweo932efjnf ej92 e9fj9ej'[wķv [š'dks['wei fj939ejejejejwjwjw e fhiwfi8wiekkkihdvvvvvvvvvvvvvvvvvvvvvvvbhddd.wi.olvhib BĻAAAĢ!!!
Tev patiks šie raksti
