Beidzot izdomāju nosaukumu "Tīģeriene"
3.nodaļa
Elizabeti satiku tikai nākamajā rītā. Viņa bija divpadsmit gadus veca meitenīte un viņa jau bija garāka par mani. Mēs iepazināmies un kopā devāmies uz ēdamzāli tur satikām Lī, kopā apsēdāmies pie viena galda un mierīgi ieturējāmies. Elizabete devās savās darīšanās un Lī mani pavadīja uz nodarbībām un pēc tam lūdza pēc pusdienām pastaigāties lielajā dārzā. Pēc šī uzaicinājuma es tumši piesarku atcerēdamās ko par Lī teica Roze un ieslīdēju treniņu telpā.
Treniņu telpa bija milzīga un to apgaismoja lieli arkveida logi ar skatu uz dārzu aiz kura pletās biezs mežs. Es piegāju pie tumšādainas sievietes, kas mani paaicināja malā.
- Sveika, tu noteikti esi Šarlote, Lī jau man pastāstīja par tevi un tavām spējām. Es esmu Sallija Stouna un turpmāk palīdzēšu tev ar spēju praktizēšanu cīņā. Es zinu, ka tu vari pārvērsties par dzīvniekiem. Lūdzu, pastāsti kā esi trenējusies un kā spējas darbojas.
- Spēju atklāju trīspadsmit gadu vecumā, es ilgi aplūkoju attēlus un vienā mirklī es biju suns. Pirmā pārvērtība bija sāpīga, bet tagad es vienkārši jūtu tādu kā aukstumu uzgāžamies man virsū. Īstenībā es neesmu īsti mācījusies to pielietot, tomēr dzīvnieka prasmes uzbrukt, aizstāvēties un bēgt man ir pastiprinātas, es varu kustēties ātrāk par citu sugas pārstāvi. Tas laikam būtu viss...
- Labi, tātad tu nevari pārvērsties bez attēliem un citādi nevarētu aizstāvēties ja tev uzbruktu kādi septiņi cilvēku vīrieši vienlaikus, - Sallija secināja.
- Jā tieši tā.
- Labi tu dosies uz ieroču nodaļu un mācīsies veikli pielietot tev vislabāk piemēroto ieroci.
Saruna bija galā un es vilkos uz telpas tālāko galu kur redzēju novietotus šķēpus, dažādus zobenus kam nezināju nosaukumus, lokus un nažus, sākot ar parastiem medību dunčiem un beidzot ar metamajiem nažiem, vēl tur bija smagas mačetes un pavisam vieglas taču garas un nāvējoši asas katanas. Es piegāju pie rudmataina puiša kas atbalstījies stāvēja pie sienas un vaicāju:
- Atvaino, vai tu zini pie kā jāiet ja esi jaunpienācēja?
- Pie viņa, redzi to melnīgsnējo telpas galā? Jā viņš ir Džons Less, tas puisis prot apieties ar visiem ieročiem kas šeit atrodas. Es esmu Tonijs Vaits, tu noteikti esi tā jaunā... – viņš apklusa droši vien nezinādams manu vārdu.
- Jā, es esmu tā jaunā. Mani sauc Šarlote Bengsa. Labi, cerams, vēlāk tiksimies, es nu iešu.
Droši šķērsoju telpu un piegāju pie Džona.
- Sveiki, esmu Šarlote un Sallija mani sūtīja pie jums mācīties apieties ar man vislabāk piemēroto ieroci.
Džons mani kārtīgi nopētīja.
- Es domāju, ka tev vispiemērotākās būs katanas. Tev ir neliels augums un pamaz muskuļu, katana būs vispiemērotākā tā ir viegla un parocīga.
Es nedaudz apvainojos par sava auguma apspriešanu un nekā neteikdama sekoju Džonam pie katanām. Vīrietis man pasniedza viegli izliektu katanu un pats paņēma sev vienu. Pārējās divas stundas es pavadīju Džona sabiedrībā un mācījos pareizu stāju, kustības un katanas satvērienu. Pēc šīs nodarbības man stipri sāpēja kā dibena, tā apakšstilbu muskuļi. Tā kā pēc fiziskās slodzes es biju nogurusi Džons mani aizvadīja līdz nodalījumam kur mani savā varā pārņēma cita sieviete vārdā Džūlija Mīda kas lūdza mani viņu saukt vienkārši par Džūliju. Viņa man iedeva lielu mapi ar visdažādāko dzīvnieku attēliem.
- Lūdzu Šarlote izvēlies vienu no zvēriem un pārvērties par to.
Es klusēdama savācu mapi un izvēlējos tīģeri, man vieglāk ir pārvērsties par dzīvnieku kas biju pēdējoreiz. Es atkal sajutu aukstumu un atkal biju uz visām četrām un apmierinājumā paskatījos uz pārējiem kas atradās telpā. Kopā ar Džūliju te bija Lilija, Džeina, kurai es nepatiku man nezināmu iemeslu dēļ, kad paspiedu viņas roku meitenes acīs manīju nepatikas dzirkstelītes, vēl šeit atradās arī Ārons, Tonija dvīņu brālis. Visi pat Džeina apbrīnā noelsās.
- Viņa līdzinās Gabriēlai, tikai viņas pārvērtības ir pilnīgas.
Es jautājoši paskatījos Džūlijā un viņa atbildēja:
- Gabriēla spēj mainīt savu izskatu kā cilvēks taču, viņa nespēj mainīt visu ķermeni vienlaicīgi. Tas nozīmē, ka viņai pirms mainīt visu ķermeni ir jānogaida līdz pāriet sāpes. Sāp viņai tāpēc, ka ikreiz mainoties viņas āda šķeļas un pielāgojas jaunajam skeletam.
Bet es pamanīju, ka tev nemaz nesāp kad skelets, audi, šūnas un vispārējā ķermeņa uzbūve.
Lilija ar Āronu sadevušies rokās pienāca man klāt, bet es brīdinoši nošņācos un pavirzījos nostāk. Man dzīvnieka ķermenī nepatika, ka kāds, kas nav manā uzticības lokā tuvojas tuvāk par pāris metriem. Šādās nodarbībās arī pavadīju atlikušās pāris stundas. Lī mani atkal sagaidīja pie durvīm un es vaicāju vai tiešām viņa tiešais pienākums ir būt par manu bērnu aukli.
- Nē, protams, bet mans pienākums ir ļoti patīkams tāpēc es to pildu ar bonusiem. Arī tu esi ļoti patīkama sabiedrība tāpēc... – Lī sastostījās un viegli piesarka, - tāpēc es tevi vairs neuzskatu par pienākumu, tu drīzāk esi draudzene ar ko patīkami pavadīt laiku.
Mēs devāmies uz dārzu un es uzzināju kā Lī šeit nonācis. Viņa vecāki arī atradās šeit, viņi visi trīs bija ceļojuši līdz ar tādas pašas kartes palīdzību kāda bija mums ar Rozi bija atraduši šo māju. Pa ceļam viņi protams bija satikuši arī cilvēkus. Tie ģimeni apdraudējuši tāpat kā cilvēku vīrieši mūs. Lī vecākus sauc Kārena un Vilhelms Voni viņi esot nudien jauki cilvēki un lieliski vecāki, pēc puiša stāstītā vecāki viņam ir zelta vērtē. Dārzā Lī mani iepazīstināja ar nesen pievienoto mūsu komandas biedru. Puisis bija pagarš, es viņam sniedzos knapi līdz plecam, seja bija ar smailu zodu kas izaicinoši slējās debesīs, acis bija tik pētošas ka pēkšņi jutos kā izģērbta. Mati Čakam sniedzās nedaudz zem ausīm un bija ārkārtīgi tumši piesātinātā brūnā tonī. Šis nenoliedzami bija seksīgākais puisis ko biju satikusi savā mūžā. Kad viņš paskatījās man acīs es jutu šermuļus noskrienam pār kauliem un manā vēderā tauriņi dejoja čaču.
- Šarlote, šis ir Čaks Varki viņš nesen piebiedrojās mūsu komandai jo bija tā sauktajā āra misijā. Čaks viegli iefiltrējās cilvēku sabiedrībā un apbūra vajadzīgās personas. Šādi mēs zinām ar ko mums ir īstā darīšana. Kas ir tas cilvēks, kas diktē noteikumus sabiedrībai.
- Un ko mēs varam iesākt ar šo informāciju? – pavaicāju nedaudz stostīdamies jo biju aizņemta ar Čaka violetīgi zilo acu pētīšanu, puisis bija rūpīgi vēries pretim un pētījis manus sejas vaibstus. Tagad viņš pārlaida pētīgu skatienu manam ķermenim un pievērsās Lī.
Mēs pārrunājām valdību un es gandrīz skriešus devos prom.
***
Es iemetos Rozes istabā un nolamājos kad viņu tur neatradu, biju izskraidījusi visu māju līdz meiteni atradu. Viņa tupēja ēdamzālē zem galda, nelikdamās zinis par Rozes smieklīgo stāvokli es saķēru viņu aiz rokas un aizvilku uz savu istabu.
- Zini kas ir Čaks Varki? – jautāju.
- Visādā ziņā seksīgākais čalis ko pēdējā laikā esmu satikusi, - Roze smiedamās un vārtīdamās pa gultu atteica, - Viņu kantē visas meitenes kilometra rādiusā. Izskatās, ka „Čaka pielūdzējām” ir uzradusies jauna grupas biedrene. Labākais ir tas, ka tas puisis flirtē ar visām un visas viņš arī atraida. Ja kāda pamatīgi sacenšas un velkas viņam līdzi Čaks to meiteni atraida publikas priekšā.
Dzirdot šo monologu man neviļus sanāca smiekli, jo Roze teica, ka viņu kantējot VISAS meitenes tas nozīmē, ka viņa nav izņēmums. To aptverot sapratu, ka arī es neesmu izņēmums, es arī esmu meitene. Bet mani nepārņēma pēkšņa vēlme skriet pakaļ puisim ko pat īsti nepazīstu. Es nekad nebiju sapratusi meiteņu barus kas skrien pakaļ vienam puisim.
Jāteic, Čaks būtu ārkārtīgi labs ķēriens, bet es nezinu vai skrietu viņam pakaļ kā tāda samīlējusies skolniecīte. Roze izrāva mani no pārdomām.
- Zināji, Čaks arī būs mūsu komandā, viņš ir labs cīnītājs, bet viņas spējas nav izdevīgas. Viņam ir šarms un viņš zina ko cilvēki pret viņu jūt. Ja kas pirmā spēle būs pēc nedēļas.
Pēc pēdējā Rozes izteikuma aptvēru, ka īstenībā nemaz nezinu kas īsti ir jādara. Es to pavaicāju un Roze man atbildēja, ka galvenais spēlē ir atrast otrās vai trešās komandas slēptuvi un tajā sameklēt lietu vai mantu kas pieder savai komandai. Tā komanda, kas to paveic visātrāk uzvar un līdz nākamajai spēlei ir atbrīvoti no pienākumiem virtuvē.
***
Pēdējā dienā pirms spēles satiku Čaku. Bija jau sācis krēslot kad attapos, ka jāiet iekšā un jāatgūst spēki rītdienai. Visu pēcpusdienu biju vingrinājusies kļūt par tīģeri un atkal pārvērsties atpakaļ bez kartīšu palīdzības. Tagad biju nokususi un pārgurusi, jo pirms pusdienām treniņi notika ārā un man bija jāskrien kā īsās tā garās distances.
- Sveika Tīģeriene, - Čaks nomurrāja ar viegli piešķiebtu galvu stāvēdams uz augšējā pakāpiena, - Ceru, spēlē tu mūs nepievilsi, esmu dzirdējis, ka esi visai spējīga.
Puisis runāja izteikti pavedinošā tonī. Es atmetu matus no sejas un nostājos viņam pretī ar tādu pašu izteiksmi sejā.
- Tīģeriene tevi nepievils, tev nebūs jāberž trauki.
Lai arī stāvēju nelielā attālumā viens no otra Čaks sagrāba manas jakas stūri un pievilka mani sev tik cieši klāt, ka varēju zem viņa krekla sajust muskuļu stingrumu. Mūsu sejas atradās sprīža attālumā viena no otras, es brīdi ķircinoši lūkojos viņā un tad izrāvos no tvēriena, metos prom un skrienot novēlēju saldu dusu ārkārtīgi pārsteigtajam puisim uz kāpnēm.
Istabā priekšā jau bija Elizabete, kas aizdomīgi vaicāja kāpēc man ir tik dīvaina sejas izteiksme. Es atbildēju, ka vienkārši jūtos lieliski un tagad gribu gulēt. Tovakar arī aizgāju gulēt bet mani miegā izklaidēja sapņi par Čaku...
