2.nodaļa
Tumsa bija dziļa un neziņas pilna, es lai kā pūlētos nespēju no tās izlauzties, mani no nemaņas brīžiem izvilka sāpes, bet brīžiem es pati kaut kā izķepurojos ārā. Un tad kad apkārt viss noskaidrojās es atkal nezināmā kārtā ieslīdēju nemaņā. Lai arī nekā neredzēju es dažkārt dzirdēju Rozes satraukto murmināšanu un citu cilvēku balsis. Viena no tām mani ļoti piesaistīja, balsij bija tik ritmisks un maigs plūdums, ka varēja aizmirsties, taču tā bija vīrieša balss. Protams, bija vēl citas balsis bet, tās parasti saplūda vienā kad mēģināju atšķetināt tās.
Un tad beidzot pienāca tas laimīgais brīdis kad beidzot varēju brīvi atvērt acis un kārtīgi izpētīt telpu kurā biju nonākusi pēc kaujas ar tiem cilvēkiem. Es gulēju siltumā, mīkstā gultā un biju kārtīgi sasegta. Mana galva sāpēja kā iespiesta skrūvspīlēs un ķermenis likās kā svina pieliets, es knapi varēju pacelt galvu lai aplūkotu trīs cilvēkus kas pacietīgi gaidīja līdz atjēgšos pilnībā. Man pretī stāvēja Roze un divi vīrieši, viens slaids un ar gaiši brūniem matiem, otrs ar izteikti muskuļotu augumu un piķa melniem matiem kas deniņos jau metās nedaudz iesirmi.
- Ak, mans dievs, Šarlote! Kā tu mani pārbiedēji, tev bija stipra iekšēja asiņošana. Es domāju, ka esmu zaudējusi labāko draudzeni! – Roze jau krita histērijā. Es vārgi pastiepu rokas un viņu apskāvu.
Pie manis pienāca tumšmatis un zemā dimdošā balsī teica – Sveika Šarlote! Es esmu Džejs O’Donels. Mēs esam attāli radinieki no tavas mātes puses. Ceru, ka šeit jutīsies kā mājās!
Es daļēji klausījos Džejā jo biju aizņemta ar otrā vīrieša pētīšanu, jāteic puisis nebija diez ko vecāks par mani, viņam varēja būt kādi 19 vai 18 gadi, pavisam noteikti pievilcīgs. Viņš pienāca pie manis un klusā maigā balsī teica – Prieks tevi redzēt Šarlote, es esmu Lī. Turpmāko laiku pavadīšu tev ierādot šīs mājas noteikumus un iekārtojumu.
- Tagad, Roze, Džej lūgšu atstāt mani ar Šarloti divatā, lai varētu pārbaudīt viņas ievainojumus.
Roze un Džejs klusēdami atstāja telpu un es pieslējos sēdus, Lī lūdza mani nogulties uz vēdera. Lī atraisīja naktskrekla aizmuguri līdz jostasvietai un uzmanīgi apraudzīja manus sānus iztaustīja ribas un mugurkaula skriemeļus. Man uz sāniem un rokām uzmetās zosāda kad sajutu Lī pirkstu pieskārienus uz savas ādas.
- Šarlote, tev tagad nevajadzētu pārāk pārpūlēt sānu muskuļus. Tagad tu vari celties, paņem no blakus gultas drēbes un tad tu vari paņemt drēbes no blakus gultas un pārģērbties.
Viņš mani atstāja vienu, es nometu naktskreklu un tā vietā uzvilku melnus džinsus, violetu topu un sporta jaku pa virsu. Apavu nebija tāpēc tipināju ar kailām kājām. Izrādījās, ka esmu gulējusi lielā slimnīcas palātā, katru gultu atdalīja slimnīcu aizslietņi visas sienas un grīda bija sterili baltā krāsā, jāteic man šī krāsa izraisīja vieglu nelabumu.
Atkal Lī satiku pie slimnīcas durvīm un plecu pie pleca devāmies uz... Pag, es pat nezinu uz kurieni viņš mani ved.
-Eee Lī, uz kurieni mēs ejam?
- Mēs ejam tevi pabarot, uz ēdamistabu, protams!
Īstenībā māja bija tīri jauka, lai arī milzīga. Cilvēks, kas veidoja mājas iekārtojumu ir panācis omulības efektu. Mājai kā noprotu ir trīs stāvi un vairāki korpusi, viens ir dzīvojamais korpuss, otrais ir paredzēts spēju attīstīšanai un pielietošanai, kā arī cīņas mākslas apgūšanai, trešais ir ēdamzāle kur tūlīt satikšu Rozi, Džeju un savu istabas biedreni. Lī teica, ka es satikšu arī Rozes istabas biedru. Lai cik dīvaini tas neliktos Roze ir ielikta vienā istabā ar čali, kurš viņu sagūstīja kad es jau biju sadurta.
Pēc tam kad es zaudēju samaņu ieradās pāris cilvēku no šejienes kas ātri vien nolika pie vietas tos vīriešus. Tad mani ar mašīnu nogādāja šeit un es veselas trīs dienas biju piepumpēta ar morfiju, kamēr mani lāpīja, tas vīrietis ar nazi bija labi pastrādājis – mana miesa bija bijusi pilnīgi sagraizīta, dažās vietās vajadzēja pat šūt. Tāpēc tagad paliekot Lī aiz muguras un pavelkot uz augšu krekla malu redzēju šuves un vairākus lielos plāksterus. Dīvaini, es nebiju tos pamanījusi kad pārģērbos un sāpes arī es dīvainā kārtā arī nejutu.
Rozi es satiku ēdamzālē pie jauniešu pārpilna galdiņa, telpā bija izkārtoti nelieli galdiņi, pie kuriem pulcējās visdažādāko vecumu cilvēki. Sākot no divu vai trīs gadus veciem bērniem līdz pat sirmgalvjiem. Sabiedrība bija tik raiba, ka varēja sareibt galva.
Mēs ar Lī apsēdāmies blakus pie kāda tukša galdiņa pirms tam piegājuši pie lodziņa un paņēmuši paplātes ar ēdienu. Paēdusi Roze ieslīdēja vietā man blakus un vaicāja,
- Es tagad iešu uz savu istabu, ja esi brīva atnāc pie manis, labi?
- Nezinu vai viņa varēs, - Lī atbildēja manā vietā. – Es plānoju viņai šopēcpusdien izrādīt māju un aizvest Šarloti uz viņas un Elizabetes istabu.
- Viņa var dzīvot kopā ar Elizabeti? – Roze izskatījās sašutusi, - Un man ir jādzīvo vienā istabā ar to... to... netīreli!?
- Roze, nomierinies! Džejam likās, ka jūs ar Rodžeru lieliski sapratīsieties... Bet redzot kā tu tagad jūties saprotu, ka Džejs ir kļūdījies. Piedod, bet, kamēr nav pabeigtas pārējās istabas jūs ar Šarloti nevarēsiet apmesties vienā istabā.
Roze devās prom un es Lī pavaicāju kāpēc Rozei tik ļoti nepatīk Rodžers.
- Zini kad tu zaudēji samaņu tajā dienā kad tevi savainoja ieradāmies es, Džejs un Rodžers. Mēs ātri tikām galā ar tiem vīriešiem, bet Roze bija tā satrakojusies, ka nevienu nelaida tev klāt tāpēc Rodžers radīja tādu kā neredzamu spēka lauku kas ierobežoja Rozi un nelaida cauri viņas elektrības vālus. Roze gan to nezina, bet, Rodžers pat ļoti juta lielo enerģijas daudzumu. Rozei Rodžers nepatika jau no tā brīža kad viņu ieraudzīja, par to čali nevarētu teikt to pašu. Rodžeram meitene tīri labi patīk, bet Roze ir pret viņu ļoti noraidoša tāpēc puisis ar to pašu atbild jo viņš nav nekāds vārgulis, kas ļaus sevi apcelt.
- Rozei JAU ir atradies pielūdzējs? – es biju pārsteigta nesagatavota. Es jau sen zināju, ka Rozes medus brūnie mati, melnās acis un glītais augums piesaista puišus, bet nedomāju, ka tas tāpat iedarbojās uz puišiem kas izskatās tik labi, ka var dabūt jebkuru meiteni. Tomēr lai kur arī Roze atrastos viņai vienmēr sekoja bariņš puišu, šķiet, ka viņi vēl bez elektrības pielietošanas ir talants piesaistīt pretējo dzimumu. Lai kā arī es pūlētos man gandrīz nekad puiši nepievērsa uzmanību (piesaistīt uzmanību pūlējos tīņu vecumā kad vēl gāju normālā skolā). Pēc sava vērtējuma es izskatījos pietiekami labi, man ir smagi, biezi, rudi mati, ļoti tumši zaļas acis un pārāk sīciņš augums. Parasti blakus vienaudžiem es izskatos par diviem trim gadiem jaunāka.
- Nevarētu tā teikt, - Lī apdomājies teica. – Rodžers nav tas tips, kas nesīs rožu klēpjus un deklamēs saldus dzejolīšus kā piemētam „Tik pēc tevis mana sirds vien tvīkst!”
Abi ar Lī nosmējāmies un devāmies uz manu nākošo istabu. Tā bija jauka, paliela telpa ar mājīgu iekārtojumu. Es apsēdos uz gultas malas un Lī nometās uz galda stūra.
- Tātad, Šarlote, katru dienu deviņos no rīta tev būs jāierodas uz spēju treniņu un tur tev novēros līmeņa celšanos vai krišanos. Pēc tā tu divos dosies uz pusdienām, tad būs dota stunda atpūtai un pēc tam būs jāierodas uz komandas sapulci. Pa visu māju ir trīs komandas, katru mēnesi mežā vai mājas apkaimē notiek sacensības cīņas inscenējumos, tā komanda, kura uzvar atlikušo laiku līdz nākamajām sacensībām ir atbrīvota no darba virtuvē. Tu un Roze būsiet vienā komandā ar mani, Filipu, Elizabeti, Toniju un Āronu. Es mūsu komandā diemžēl esmu vis vājākais, – Lī ar smaidu teica, - Es cīņā nevaru līdzēt, esmu dziednieks. Bet kas ir tavas spējas?
- Es nezinu kā to nosaukt, es varu koncentrējoties uz attēlu pārvērsties par dzīvnieku kas attēlots.
- Vai esi mēģinājusi dzīvnieku iztēloties? – Lī ar interesi vaicāja.
- Vienreiz mēģināju, bet nevarēju pietiekami koncentrēties uz vienu dzīvnieku, - es nopūtos.
Kādu brīdi tā arī sēdējā neko neteikdami, es apvēroju apkārti, bet Lī cītīgi pētīja mani. Kad viņa pētīgais skatiens slīdēja man pāri es jutu asinis saskrienam vaigos.
- Ko tu centies ieraudzīt? – es nedomājot prasīju un nosarku vēl košāk.
- Es tikai domāju par to cik tu esi veca.
- Man ir pilni astoņpadsmit un tev?
- Man toties ir pilni divdesmit, - viņš viegli pasmīnēja, - Nāc! Es tev parādīšu pārējos korpusus.
***
Abi ar Lī bijām apskatījuši māju un atkal nonākuši manā istabā. Es izstiepos gultā un sāku gaidīt savu istabas biedreni. Lī arī atradās šeit un pirmais pārtrauca klusumu.
- Kā ir ar tavu sānu? Vai vēl sāp?
Es dziļi ieelpoju un sajutu dūrienu sānā, - Nē man nesāp, es tikai nekādīgi nevaru saprast kādā veidā manas brūces sadzija tik ātri...
- Zini man ir spēja dziedēt cilvēkus pretī dodot savu enerģiju un vēl stiprāk sajūtot sāpes ko ārstēju. Lai atgūtu enerģiju man ir daudz jāguļ, tātad tad kad ir sacensības man noteikti ir ļoti daudz darba jo neiztikt bez traumām. Vari justies glaimota, bet tevis dēļ es neesmu gulējis nedaudz vairāk par divām diennaktīm.
Bet es nejutos glaimota es drīzāk gan jutos vainīga, ka gluži svešs cilvēks ir nenormāli noguris tikai manis dēļ. Negulētās naktis skaidri iezīmējās puiša sejā, zem acīm bija tumši loki, pleci salīkuši nogurumā un acis arī nedaudz miglojās.
- Man šķiet, ka tev vajadzētu kārtīgi izgulēties.
- Nav jau tik traki, bet zini, - Lī paskatījās rokas pulkstenī, - man tagad jāiet. Rozes istaba ir tieši blakus labajā pusē. Es rītdien atnākšu tev pakaļ no paša rīta ja?
Es piekrītoši pamāju ar galvu atvadījos un atkal paliku viena lēni krēslojošajā istabā. Interesanti kāda būs jaunā istabas biedrene? Cerams, ka normāla un nebūs pedantiski kārtīga. Beidzot piecēlos sēdus un nolēmu doties pie Rozes.
Ieejot Rozes istabā uzreiz sajutu briesmīgo saspringumu kas tajā valdīja. Rodžers, plecīgs, garš tumšmatis, bija izlaidies uz savas gultas un ap to divu metru rādiusā izmētājis visu sākot ar apģērbu un beidzot ar ābolu serdēm un iepakojumu papīrīšiem. Roze turpretim stingi sēdēja pie galda un kaut ko cītīgi skribelēja uz neliela papīrīša. Man ienākot Roze pieleca kājās un aicināja mani iziet gaitenī aprunāties.
- Sveika, beidzot tu atnāci, citādi tajā sabiedrībā var nojūgties. Ja kas tas Lī tev ir laba partija. Zini viņš tevi izvilka nāvei no nagiem, vai tu viņam pateicies? Ja nē tev to vajadzētu izdarīt, kad viņš tevi salāpīja izskatījās, ka tūlīt, tūlīt noliks karoti.
To visu Roze norunāja vienā elpas vilcienā un pēc šādiem vārdu plūdiem man nedaudz sareiba galva, bet trakākais bija nepareizās domas, kas ievērptas tekstā.
- Roze, kāda vēl laba partija, mēs ar Lī esam ... – jā kas mēs esam? Pie sevis nodomāju, - paziņas. Es viņu vispār nepazīstu un es pavisam aizmirsu viņam pateikt paldies...
Roze, ko lai es daru
- Es domāju tu tagad varētu aiziet pie viņa un pateikties. Viņa istaba atrodas pašā gaiteņa galā pa kreisi.
Es jau devos pie Lī atstājot Rozi pie durvīm gaidot. Nostājos pie istabas durvīm, klusi piesitu pie koka un sagaidījusi uzaicinājumu devos iekšā. Lī sēdēja pie galda un cītīgi pētīja kaut kādu celtnes plānu. Es piegāju pie viņa.
- Paldies, ka mani izglābi.
Lī pacēla acis no plāniem un viegli pasmaidīja.
- Tas bija tīrais sīkums. Nebija grūti.
Nezinu kāda iemesla dēļ es sāku skaļā balsī bļaut uz viņu.
- TAS NAV NEKAS, TAS NAV TĪRAIS SĪKUMS. MANIS DĒĻ TU APDRAUDĒJI SEVI!
Šarlote, lūdzama nomierinies. Tu nesaproti, tā ir katru reizi man sāp kad palīdzu citiem, bet es to saprotu un to pieņemu. Tavi ievainojumi ir dziļāki tāpēc man arī bija grūtāk nekā citkārt.
Tagad apmulsu pēkšņā jūtu uzplūda dēļ. Lī bija piecēlies un apskāvis mani, lai arī es biju tā, kas uz viņu sabļāva. Lī jauki smaržoja, es nevaru aprakstīt šo vieglo aromātu un arī sajūta bija patīkama. Es sajutu viņa spēcīgo augumu pret pašas ķermeni. Viņš atrāvās un es devos prom.
