jā te atkal es ar savām dzejas un lirikas rindām, lai jau heiterie un kritķiem ir par ko mani gānīt.
teikšu kā ir man tas patīk, tas dod dzinuli rakstīt vēl un vēl, krist cilvēliem uz nerviem
VIENS.PIECI. PIECI
Rotaļu kareivis atkal raksta rindas šodien
Un dauzās kā zīlīte, gar durvīm un logiem
Bet vai ir vērts ticēt visiem māņiem un spokiem?
Saprašanu un apgaismi, to dod, dievs vien
Bet ko dod ticība, ja tai pievēršas akli ?
Tas ir kā ticēt marsiešiem, ja laukos redzami apļi
Un kas ir labāka -Parisa vai lauķe ar kapli?
Abas bezgala skaistas, bet lasīt māk knapi
Šodien esmu samaitāts, prāts nesas uz podiem
Tas ko rakstu, šodien izklausās pēc jokiem
Bodē zdaču izdeva latos ar mirušām govīm
Kad pirku to burtnīcu ar tādām mirdzošām notīm
Gribēju būt diriģents, vadīt visus vienā korī
Neizdevās, tagad mēģinu to kamolu norīt
Tagad gribas traukties kādā, vecā sierā vai kadetā
Ev- kur ir tuvākais šrots vai auto kapsēta?
Tikai liktenis, dranķis, atkal mani piekāsa
Esmu stiprāks par to, bet kam un kā, lai to pierāda?
Tad jau labāk ,lai autobuss ir mans limuzīns
Jo sapratu, ka neesmu tas, kurš zilumus mīl
TOY SOLDIER
Liktenis ir joks, bet joks ir tavās rokās
Stulbums ir pirmais, sāpes nāks otrās
Nāks rotaļu kareivis, asiņainiem autiem
Izcīnījis cīņas ar asmeņiem daudziem
Sitiens pēc sitiena, diena pēc dienas
Ielas būs tukšas, bet ietves jau brīvas
Tad dūriens vēnā , HIV plūst pa vadiem
Viņš ir inficēts, dēļ tā Viņu spārdiet?
Cīņā, aci pret aci, mēdz abi palikt akli
Citas izejas nav, kas gan cits atliek?
Bet izeja ir tur, tur Tevī, dziļi iekšā
Izstiep roku, satver Savu likteni ciešāk
NELOĢIKA
Čikas ar zvana formas dibenu,
Tik saldas, ka atgādina snikeru
gailis baseina dibenā, kurš mirst
neskaties uz mani tādā tonī, savādāk iekrāmēšu pa vēderu
cīņā aci pret aci, abi kļūst akli
un sajusties tā, it kā vienīgie uz pasaules
resnie, dusmīgie putni tik vientuļi
tu esi satriecoša, tāpat kā es
un smuka saule
atceries, ievainojums nozīmē aizvainojums
viegli teikt, grūti paveikt
92 VĀRDI
Kad esmu tur laukā, nezinu kas to visu darīt man liek
Plešu rokas kā spārnus, skatos debesīs un gribu kliegt
Jo negribu attiekties no baudām, ko dzīve man sniedz
Naktīs šķiet, ka guļu, bet prāts nomodā, tas neaizmieg
Tāpat kā Tu, tiecos pēc pilnības, ko neviens nesasniedz
Un izlikt šos vārdus uz papīra, to man neviens neuzspiež
Tik laiks paņem aiz rokas, ierauj virpulī, straujā ritmā griež
Tomēr dažreiz visa tik daudz, krūtīs paša sirds jau spiež
Gribās izrauties brīvībā, kur neviens, nekad neaizsniedz
Ārpus robežām un likumiem, lai neviens, neko neaizliedz
DRUGS
Vai tiešām neesmu vajadzīgs ne sev, ne citiem?
Kad nakts paziņas izgaist, kā migla no rītiem
Tad mana gulta, pilna asaru ezeriem dzidriem
Un kurš gan pateiks to, ko redzēšu rītdien?
Varbūt nāks debīls rīts un dos ar lauzni pa zobiem?
Par to, lai nolaižos uz zemes un beidzu domāt par podiem
Bet manā galvā tikai nākamais tuss , burzma un kodiens
Tikai nesaprotu, kāpēc esmu šeit un dzīvoju šodien
Starp visām šīm drūmām dienām un vientuļām naktīm
Starp dūmainām domām un vienmuļām mūzikas taktīm
Bet tajā visā ir kaut kas, kas piedur un tik ļoti patīk
Pat, ja dažkārt piegriežas un līdz riebumam apnīk
Neesmu tas, kam patīk satīt un dzīvot kā sapnī
Jo dzīve, taču nav kasete, to nevar atpakaļ patīt
Lai gan visiem gribās zināt kas mīt sapņu skapī
Ir jāsaņem sevi rokās, ir jāprot pār sevi valdīt
