redz ieliku kādus savus gara darbus. nekas īpašs, bet ir ko palasīt.
un vēl bildītes, 'takā, lai jums jauka diena :chaa
KOPDARBS
Esot vienam minūtes pārvēršas stundās
Laiku kavē tikai gards bīts, kas skan tumbās
Un galvā jau atkal kreatīvas idejas stumdās
Skatoties pa logu redzu līst, un tu nāc
Tu raksti vārdus tāpat kā es, ar garo ō
Mēs kopā varam radīt dzeju vissmalkāko
Un ar pilnu atdevi mēs arī darām to
Tas ir pats labākais ko mēs sabiedrībai varam dot
Jo rakstīt vārdus ritmā un rindās tas ir gods
Un tas nav darbs ko katrs otrais prot.
LAIKS
Pulkstenis laiku tik vienmuļi kā dzeguze skaita
Un to es saku tāpat, pavisam bez naida
Jo man ir sava patiesība un tā man ir skaista
Un nesaprotu tos, kuri te stāv, bet nezin ko gaida
Tāpēc es izeju laukā, lai nepietrūkst gaisa
Jo dzīve ir kā tunelis, kura galā spīd gaisma.
NERITMS
Gribu rakstīt, bet nav ar ko
Un šīs rindas, arī nav par to
Tās ir par visu neparasto
Jo Tu taču zini to dzeju
Nu to par piena ceļu
Ko es tagad ar tevi kopā eju
Un par šo dzīvi
Par kuru gan tu, gan es smeju
Tāpēc tagad rakstu tā
Nu kaut kā tā, savādā ritmā
Vienmuļā, bet neparastā
DZĪVES RINDAS
Man galvā skan divi ritmi uz viena bīta
Un es rakstu uz tāfeles, bet bez krīta
Pat ja nesanāk, tad daru to dēļ spīta
Jo mana miesa ir tērauda stieplēm vīta
Un tā ar skalpeli rakstu rindas uz tāfeles
No valodām daudz, it kā būtu pie Bābeles
Tās rindas rūgtas un raupjas kā vērmeles
Starp vārdiem un rindām, uguns vērpetes
Tagad šīs rindas vairs nevienam neizdzēst
Tāpat kā manu būtību no manis neizplēst
Jo katram ir savs liktenis, no kura neizbēgt
Un dzīve, kuras laikā tāpat visu nepaspēt
RINDIŅU MEITENE
Viņas lūpas vēja aprautas, bet valgas
Vējš plosa viņas matu cirtas, melnas un smalkas
Bet tajās viņas acīs, tajās deg dzīves alkas
Un sirdī karstums, it kā tajā degtu simtiem steru malkas
Bet tās plaukstas spēj noturēt vairāk nekā divas balkas
Viņai nevajag daudz, nevajag visas dzīves balvas
Jo tās visas tāpat vecas, izvilktas no svalkas
Tikai nospodrinātas spožas un baltas
TAGADNE
Šodien sūdīga diena, bet jūtos es laimīgs
Lai gan zinu, ka pie visiem sūdiem pats esmu vainīgs
Tāpēc eju uz priekšu un turpinu smaidīt
Jo zinu, ka šeit vairs nav nekā ko varētu gaidīt
Negribas sēdēt mājās un kompim tās podziņas spaidīt
Labāk iešu pie draugiem, tajās glāzītē laistīt
Paņemt tās bēdas un pa tiešo kosmosā raidīt
Jo šodien nav nekā kas varētu mani baidīt
TREŠDIENA
Kaut bieži negribas, bet pa laikam kļūdos
Un ar saviem darbiem mēdzu iebraukt sūdos
Bet neapjūku, šādos mirkļos grūtos
Jo zinu, šajos mēslos es tikai rūdos
Kad dzirdu vārdus to saldeni rūgtos
Par saviem tekstiem, ar kuriem es te pūlos
Man ir savs stils, pie tā tad arī turos
Un ja kāds nesaprot, tā nav mana vaina
Jo katram uz dzīvi ir sava realitātes aina
Būs arī kas savādāks, lai tikai pagaida
Bet nekad nerakstīšu kā Jablovska Gaida
Jo kad rakstu, man domāt nesanāk laika
G.O.L.S
Es dzirdu, tu nāc un tavi soļi skan pret zemi
Man atkal svētki kad satieku no jau tevi
Tu esi lieliska, pat tad ja arī klusē
Visu kas mums bija dalījām uz pusēm
Bet nu tad tagad man viss ir skaidrs
Tas liktenis pret mums palika skaudrs
Tavas jūtas nav pieradušas pie tādas slodzes
Un tu kliedz, pie velna tās tavas rozes
Tas ir vieglāk nekā aizmirst , nekā piedot
Vienalga cik mēs esam gatavi ziedot
Aizmirst tās visas sāpes ko esam nodarījuši kādreiz
Mēs viens otru vairs nesaprotam, vismaz pašreiz
Bet es mīlēju tevi mīlēt, tevi samīļot un glāstīt
Tev patika manās plaukstās zīmēt un par dzīvi stāstīt
Viss skaistais ar laiku pāriet, paliek tikai rētas
Novelkot robežas kā dzeloņstiepļu sētas
Tās dziedēs tikai tas pats sasodītais laiks
Jo tās sāpes ar laiku izgaisīs kā ētera tvaiks
