turpinam! 
2
Pa durvīm iegāzās bariņš pazīstamu seju. Nils, Dairis, Iluta un vēl viena, man nepazīstama meitene, smaidīgi un jautri smejot, apskāva mājas saimnieci.
Meldra tiešām bija pacentusies visu sarīkot kā kādreiz-sākot ar vietu un beidzot ar cilvēkiem. Sajutos gluži kā pamatskolā-gatavs kārtīgi ballēties un vārīt lielas ziepes.
Nu labi, arī tagad es neesmu īpaši novecojis. Bet nezinu kāpēc, ilgu laiku nebiju saticis ne Meldru, ne čaļus, ne Ilutu. Laikam tāpēc, ka pēc pamatskolas mēs katrs aizgājām uz citu vidusskolu. Tā jau tas notiek-jauna skola, jauni draugi un jauni piedzīvojumi. Sūdīgi, ka tā iznāca, bet no tā laikam nevar izbēgt.
Lai vai kā, es esmu priecīgs, ka vismaz pēdējās vasaras dienās mēs esam satikušies, lai būtu kopā, kā kādreiz.
Meldra pieskrēja pie manis un apķēra manus plecus
-Madar, iepazīsties! Tā ir Jete, esi jauks pret viņu, jeb…
Tad viņa savu piemīlīgo seju savilka gangstera cienīgā grimasē un turpināja
-…Tev nāksies rēķināties ar mani!
Iesmējos pastiepu meitenei roku
-Madars. Forši, ka esi šeit.
Viņa jautri iesmējās un viegli saspieda manu plaukstu savā. Vieglā pieskāriena brīdī es sajutos tik jocīgi-it kā pa manu roku rāpotu simtiem mazu skudriņu. Droši vien viņas rokas bija aukstas. Noskurinājos
Nils ielēca dīvānā un vērsās pie Meldras
-Nu ko, draudzenīt, kam par godu tu esi sapulcējusi visu eliti, m?
Iesmējos par kārtējo Nila asprātību. Nils vienmēr izcēlās ar savu humoru, jo viņš ir kompānijas jokdaris, kas prata mūs sasmīdināt pat tad, kad bijām sūdos līdz ausīm un gribējās vienkārši izlēkt pa logu.
Meldra pieklusinātā balsī iesāka runāt
-Es pamanīju, ka kopš izlaiduma vasaras mēs vispār neesam tikušies. Un man sāka pietrūkt veco laiku un manu mīļo draugu. Tad es apjēdzu, ka līdz vasaras beigām ir palikušas divas nedēļas, un ka mums ir jāsatiekas un jāparāda visiem, ka mēs esam tepat, gatavi ballēt un ārdīties, kā agrāk!
Istabu piepildīja liels, kolektīvs ‘aaaaaaaawwww!’ un tad mēs visi apķērām Meldru un cieši viņu apskāvām.
Dairis pārtrauca šo emocionālo brīdi ar savu mūžīgo tiešumu, un iejautājās
-Ko dzeram?
Meldra iesmējās un atvēra ledusskapja bāra nodalījumu
-Pajautāsim tēta bāriņam, hehe!
Dairis sirsnīgi pieteicās palīdzēt izpētīt bāra saturu un pēc mirkļa uz galda stāvēja divi Džeki un apkārtējie bija manāmi jautrāki.
Kādreiz, kad mēs bijām sīkāki, tas viss likās krutāk- pa kluso iedzert alkoholu (kas bieži vien bija lēts, vietējā veikalā pirkts brūvējums) un tad skraidīt apkārt, darot muļķības, spēlējot kazakus un slēpjoties, lai neviens nepieķer.
Bet tagad vairs nav jāslēpjas- daudziem no mums jau ir astoņpadsmit, arī vecāki vairs to neaizliedz, jo viņiem ir apnicis cīnīties ar mūsu spītību. Kā saka mans tētis-‘ko tad tādam zirgam vairs pateiksi’.
-Hei, Madar, nebremzē! Tava kārta, turi!
Rūgtais šķidrums izlija uz maniem džinsiem. Nopriecājos, jo šajā vakarā ne reizi nebiju neko iedzēris, un arī šī reize ļoti veiksmīgi gāja man secen.
Jete iesmējās
-Tā, šim galdiņam vairs nelejam!
Nils uzgrieza skaļāk mūziku
-Laiks dejot!
Skanēja kaut kāds aizvēsturisks EHR tops un mēs visi lēkājām pa dīvānu pie LMFAO vecā gabala ‘Champagne Showers’. Dīvāns nebija maziņš, bet tas tomēr bija par šauru sešiem lēkājošiem cilvēkiem, tāpēc drīzi vien Dairis pārkrita pār malu un vārtījās pa zemi, skaļi smiedams. Smieklu lēkme pielipa visiem un pēc mirkļa visi gulēja kur nu kurais, sēkdami pēc gaisa.
Pēkšņi Jete apķēra manus plecus un iejautājās
-Tu taču neesi dzēris, vai ne?
Pamāju, ka viņai taisnība.
-Dairi, Madars var mūs pavizināt ar mašīnu, viņš nav dzēris!
Pēkšņi visi lūdzās Dairim, lai viņš atļauj man pastūrēt un pavizināt visus. Dairis noraustīja plecus
-Manis pēc, Madars prot braukt, bet visiem vietas tur tāpat nepietiks. Mēs esam seši, bet mašīnā vietas ir tikai četras, šoferi neskaitot.
Tad Meldra ierunājās
-Iluta nekur nebrauks, viņai šovakar ir randiņš ar manas vannas istabas porcelānu un tad viņa dosies uz čuču muižu, jo viņa šovakar ir uzņēmusi pārāk daudz šķidruma.
-Okei, mīnuss viens cilvēks, pieci varbūt saspiedīsimies.
Iluta bļāva no tualetes
-EU! Es braukšu, man ir vienalga!
Nils aizgāja nolikt gulēt mūsu draudzeni, bet mēs piekārtojām dzīvokli pirms došanās prom.
Kamēr Meldra mēģināja trāpīt slēdzenē, lai aizslēgtu durvis, es kopā ar Nilu pavadījām Ilutu uz blakus poģīti, kurā viņa dzīvoja.
Stāvējām pie Daira sarkanās škodas un tās īpašnieks, ieslidināja manā plaukstā atslēgas, teikdams
-Esi prātīgs ar manu mazulīti, bračka.
Pamāju un ierāpos savā vietā pie stūres. Ievilku dziļu elpu un vilcinājos iedarbināt dzinēju. Nils noteikti pamanīja manu uztraukumu, tāpēc paklapēja man pa plecu un iesmējās
-Būs čotka, Madars tak prot braukt!
Meitenes pievienojās viņa smiekliņiem, es sajutos drošāk un vērsos pie pasažieriem
-Uz kurieni braucam?
Meldra iesaucās
-Davai braucam peldēt?
Visi piekrita un es beidzot iedarbināju dzinēju.
