Ja mēs spētu līdz galam būt saistīti ar katram piederošo kultūru, kā Latvijā tas ir ar folkloras grupu Iļģi, tautas deju un mūzikas ansambļiem un jebkuru citu personu vai personību grupu, kas iesaistās, lai virzītu latviešu kultūras bagātības pa gadu takām uz priekšu, tad mums nebūtu jāuztraucās par nekādiem citu tautu mazvērtības radītiem prāta apmiglojumiem, ieejot valstīs, kas nav viņu mājas. Mums katram ir jābūt lepnam par to, ko mūsu senči ir darījuši, lai mēs pašlaik varētu pastāvēt un būt brīvi. Mums ir jābūt lepniem par tiem, kas ar savu darbu un sirdi cenšas to noturēt un sludināt citur. Mums ikvienam vajadzētu iesaistīties savas tēvzemes dzīvē, lai spētu izaudzināt cilvēku ne tikai sevī, bet arī apkārtējos. Tajos, kas nesaprot, un pat tajos, kas necenšas saprast.
Domāju, ka jebkuru sevi cienošu latvieti aizskar pašlaik notiekošais Latvijā sakarā ar valodu. Un, ja tā nav, tad tā vajadzētu būt. Jo, manuprāt, tas tiešām ir nožēlojami [atļaušos lietot šo vārdu], ka mēs vispār, ko tādu kā parakstu vākšanu par otro valsts valodu varam pieļaut. Dažreiz vienkārši gribas nolaist rokas, padoties, domājot : ''ko nu es varu izdarīt, ko es panāku, savas dusmas un asaras izsakot domrakstos vai mammai...''
Bet arī tas ir daudz un nevajag, NEVAJAG padoties, jo tikai tā - nepadodoties mēs sevī audzinām cilvēku, kurš pēcāk var audzināt cilvēkus arī citos!
