Vienā no īsajām ieliņām paeju garām meitenītei bez kājas. Pus metru viņai priekšā nolikta plastmasas glāzīte kur ik pa laikam garām gājēji ar mīkstāku sirdi iemet pa santīmam, pārsvarā pensionāri. Ejot tālāk dusmojos uz sevi, jo nespēju izlemt ko gatavot vakariņās.
Garām paskrien trīs jaunas meitenes ķiķinādamas, pēc rokas bagāžas sapratu labi iepirkušās. Pie stūra redzu sapulcējas jauni kungi ar strīpainām biksēm, ik pa divām strīpām bikšu malās, no tāluma jau mājot pazīstamu žestu , pietuvojoties nebiju pārpratis – prasīja cigareti.
Izlikos, ne dzirdu, ne manu, neko ne bum bum, pie sevis priecājoties ,ka ietaupīju. Steigā pārgāju pāri ielai pie luksofora sarkanās gaismas, gandrīz uzskrēju virsū jaunam puisim kas sēdēja invalīda ratiņos, šis it kā nosodīdams mani papurināja galvu.
Tilta otrā pusē, stūri nolīdusi pavecāka kundze raudādama piedāvā garāmgājējiem vienkāršu puķu pušķi par pāris santīmiem. Pārsvarā visi runājot pa telefonu vienaldzīgi paskrien garām, ieraugot to aizmirsu, ka pašam kredīts jānopērk, jo priekšā garš ceļš un gribējās ar kādu ilgi papļāpāt, lai ejošais gabals īsāks liktos, ignorējot pārgāju pāri ielai.
Iegriezos tunelī. Jau no tāluma bija dzirdams orķestra skaņas. Apmēram tunelim pa vidu stāvēja divi jaunieši un trinkšķināja katrs savu instrumentu- viens pūšamais un viens sitamais instruments, protams, priekšā tiem nenosakāma instrumenta futlāris. Simetriski pretim pie otrās tuneļa sienas lotosa pozā sēdēja vecītis, blakus šim groziņš ar apsegtiem diviem kucēniem, kuriem skaļā trinkšķināšana liekas nemaz netraucēja. Vecītis tirinājās ritmam līdz kaut ko spaidīdams savā telefonā, protams, priekšā šim cepure, ja nu kādām iepatīkas viņa izrāde.
Ai, nopirkšu gatavas vakariņas piemājas lielveikalā, nomurmināju pie sevis paejot garām tantiņai ar izstieptu, trīcošu roku.
Saredzēji ko nepareizu? Kļūdainu???
