es mēdzu jautāt sev, vai es esmu viens tāds
es mēdzu slēpties no cilvēkiem, kad skumīgs prāts
es mēdzu dot, pretī neko negaidot
kad atveru acis, dodu sev solījumu
nenodzīvot šo dienu tukšu
apsēžos pie baltas papīra lapas
rakstu , līdz pārklāju to ar tinti tumšu
tas nav nekas neparasts, ja redzi mani vienu
vientulības sajūta, tā vajā mani katru dienu
kā vilku , kas nošķirts, klīst bez sava bara
kā ābols ,izaudzis, karājās viens pie zara
skatos visam garām , katrā saules rietā
mierinu sevi ar domu, visa dzīve priekšā
atnāks atkal pavasaris, vasara tāds brīdis
viss vienos ziedos un smaids manā sejā