kāpēc?6

un vēl pirms tam ļoti ilgi man bija šitais, ja kāds atpazīst, bet tas nav svarīgi.

un šis man tagad ir uz ekrāna, jā zinu tas kaitina un nav īsti jēgas visu šo stāstīt, bet vienalga.

 tālāk gribēju teikt ka vispārīgi man iet labi, jūtos labi, un viss ir kārtībā, bet, ir viens liels, milzīgs BET. tas ir es pats, es pats esmu savs ienaidnieks, un lietas no kā es baidos ir - es, un būtiska situācija kurā es neredzēšu risinājumu. tāpēc lai arī man iet labi, bet tai pat laikā nemitīgi cīnos ar sevi. lai es jūtos labi, bet plosu savu prātu, un lai arī viss ir kārtībā, tomēr dzīvot manī ir trakums. ceru ka tu arī to vari saprast, ka vispār ir ok, tu neslimo gadiem, jūties vesels, un apkārtne ir labvēlīga, jūti sevī enerģiju lai paveiktu visu, bet, atkal te ir tas BET kas esmu ES - vienlaicīgi no pretējās puses es jūtos kā beigts, vai kā iesprostots savā prātā un ārdos bezjēgā, bet fiziski tā neko, tikai zombijiski lūkojos apkārt kā knapi dzīvs iekšēji, bet ārējā čaula kā spodram tankam (nejau tikai izskats). bļin pēkšņi kōma, aptrūkās plūduma domas. ā jā, lai arī cik priecīgs un laimes pilns es būtu, tomēr dziļi manī klīst tumsas čumurs, kas šad tad liek manīt par sevi. tā jau es esmu diezgan labs - palīdzu ja vajag, neko tā daudz negrēkoju, bet kaut kas manī ir tāds kas man liek, vienkārši man liek šo un to. tas man liek justies nepareizi, tas man liek darīt pret paša gribu un daudz ko citu. piemēram palīdzu kādam - jūtos slikti, nepalīdzu - nožēloju, arī slikti. gadās tā ka es daru pilnīgi ne tās lietas ko man gribās, ko varu un vajag. reiz es sadedzināju 20Ls, un pēc tam tik atjēdzos ko biju izdarijis. varbūt arī mani vajadzētu laist dzīvot psihenē, kur es justos kā mājās, BET atkal bet - daļa manis kas galvenokārt ir mana persōnība un dzinulis to nekad nepieļautu, jo man vajag iespējas, un reālu vidi ar ko manipulēt. liekas ka manī ir kas tāds kas mani dzen postā nesaprotamā veidā, un kas mani uztur uz noteiktās līnijas. varbūt jau arī tas ka katram vajag noteiktus mīnusus attiecīgajiem plusiem. tā kā es vismaz jūtos tik spējīgs, tad arī esmu tik nožēlojams un draņķīgs, pārsvarā tikai pats sev. Ā, un vēl jāpiebilst ka man patīk šausmas, baisas lietas, nenormālības, un visādi citādi kreizī shit. kā arī visam iepriekš minētajam nav tādas nozīmes ja es pasaku ka daļa manis pat ļoti izbauda visāda veida ciešanas. fiziski es sevi tā nebojāju, jo mana uzturošā puse to neļauj (ar izņēmumiem) bet garīgi var gūt daudz lielāku postu. kā arī - man ir labi ja man ir slikti, un slikti ja labi, tātad man vienmēr ir labi un slikti vienlaicīgi, citreiz kāds nonāk pārsvarā.

dzīvot manu dzīvi ir nežēlīgi bet šķietami interesanti. piemēram tu velc zeķi un pēkšņi sastingsti, vai sēdi uz poda un sāc kratīt galvu, vai mazgājoties nenormāli zviedz, un vienkārši sēdi bet te pēkšņi roka spēcīgi uzsit pa galdu un kaut ko aizlidina, vai iesit sev nez no kā vai pēkšņi izbļauj kkādas skaņas. es jau esmu pieradis to visu un gadās dažādākās lietas kas notiek. ir brīži kad vienkārši nespēj neko padarīt, nogāzies uz zemes un ir ''kōma''. UN man ir nenormālas grūtības kaut ko izvēlēties, ko ēst ko dzert, kā iet, ko darīt, kad darīt, kā elpot, vai mirkšķināt, un tas trakais brīdis kad izjūti pilnīgi katru kustību, padara mani par robotu ar īssavienojumu. kaut vai izskanējis vārds rada manā atmiņā notikumu virkni. Taču no otras puses mana sakarīgā daļa vada mani pietiekami normāli, lai es pārāk neizceltos. UN VĒL piemēram ja es kaut ko ļoti cenšos izdarīt, tad vainu viss noiet greizi, vai nu to vairs nevajag. izpildu perfektu mājasdarbu - vairs nevar nodot. uztaisu nenormāli garu rakstu ar interesantu informāciju, cītīgi pūloties visu dienu - kkas noiet greizi, raksts pazūd. tāpēc labāk rīkoties instinktīvi - pēkšņi, emōciju uzplūdā, jo tā aiziet vieglāk. vismaz man. bet ja to visu iekļauj kādā precīzi izstrādātā algoritmā ar iespējas varbūtību un cilvēka stāvokli tad visu var paredzēt, un tad rezultāts jau ir zināms. bet tas tā vienkārši nesanāk, jo nav lemts. Dzīve iet kā pa viļņiem, it visā - te uzvari, te zaudē. turpināšu cīnīties un izbaudīt visu atlikušo mūžu, vismaz vēl 100 gadus. es varētu dot neskaitāmus padomus par gluži vai visu, bet nez vai to spētu. piemēram es varu apēst savu sūdu, BET to nespēju. vai arī es VĒLOS doties pastaigā, bet NEGRIBU to darīt, vai arī otrādāk. vienu brīdi man liekas ka manā prātā ir nenormālākās sistēmas. kas rada atslēgas uz visa veida labumiem, bet citrreiz ka esmu atpalicis daunis ar šizofrēnijas un depresijas pazīmēm. jā man patīk psiholōģija. nu labi, jau vēls, gan jau daudziem slinkums šo visu lasīt.