un atkal ir jauna diena.
mans prāts klīst bezmērķīgi.
domas kā putni lidinās.
bet asas un kodolīgas,
kā definīcijas
laime, kas paceļ ārpus saprāta robežām.
un gremdē līdz zemes dzīlēm.
tuvāk kodolam
reālā izjūtai.
galvā man Ojārs Vācietis un Aleksandrs Čaks
no viņu tekstiem var palikt traks!
tie radīti sen , ar gudru ziņu
tagad tiem atbildi minu
mēģinu izprast
sevī līdzību atrast.
kas mani ar viņiem vieno
tā pagāja minūtes un stundas, pat mēneši un gadi
no manis novērsās draugi un radi.
bet tad atradu sevi.
atradu tekstos un lirikās
tie manai sirdij piedūrās
domāšana manījās
šķita ka acis atvērās.
bet izrādās ka pietrūka
trūka vientulības izjūtas.
bet tagad sabiedrībā jūtos vientuļš
biežāk nekā vientulībā viens
