Sveicināti spoki, poltergeisti, rēgi un visi pārējie lasītāji. Šovakar gribu padalīties ar jums savās emocijās. Tas viss ir īsts un patiess. Jūs tak paši ziniet, kā ir , kad ir pāri malām. Kad gribās izstāstīt visu, kas ir uz sirds, bet nav kam. Tāpēc lūgšu jūs uzklausīt mani.
Esmu vientuļš. Un šķiet, ka arī egoists. Lai gan neesmu par to pārliecināts. Draugi jau man itkā ir, bet esot starp viņiem vienalga jūtos lieks. Nevajadzīgs. Kāpēc tā, es nezinu. Neesmu parāks izskatīgs, bet nezin kāpēc meitenes mani neatraida. Varbūt tāpēc ka ar mani ir ļoti viegli komunicēt. Man patīk filozofēt un diskutēt par dzīvi, mīlestību,cilvēkiem par tehniku, par dzeju. Bet draudzenes man nav. Es varu stundām runāt monologu un cilvēki mani klausīsies, bet vienalga beigās es jutos nevajadzīgs. Man patīk palīdzēt cilvēkiem ,gan fiziski, gan garīgi. It īpaši emocionāli. Mans sapnis dienās kļūt par psihologu.
Šķiet, citriez piedzīvoju personības dalīšanos. Bet visbiežāk pārņema doma par pašnāvību. Varēju stundām sēdēt uz tilta margām, triecot sevī vienu cigareti pēc otras un domāt. Kāpēc es vispār eksistēju.? Bet saņemties nolekt es nevarēju. Tā es cīnijos ar savām dilemmām. Bet šovasar pēc piedzīvotās avārijas, es atskārtu, cik gan cilvēkam ir sīksta tieksme pēc dzīvības. Tajā brīdī kad tu krīti, lido pa gaisu, tu saproti cik ļoti tev gribās dzīvot. Tikai dziemžēl bieži vien tas ir jau par vēlu, bet par laimi ne manā gadijumā. Esmu tur kur esmu un rakstu jums šo tekstu. Dārgie draugi pat ja jums šķiet, ka viss ir galīgā pakaļā ir jācīnās. . Es negribēju cīnīties. Bet tagad nākās, lai atkal varētu staigāt. un darīt visas paŗējās muļķības ko biju iecerējis
