Tātad. sveiciens visiem, kas neslinkos un izlasīs šo līdz galam :)
Publicēju vienu no saviem stāstiņiem. Pat īsti nezinu kā nosaukt, jo lielākoties visi ir šāda garuma un bez ievada un turpinājuma. šie stāstiņi ienāk prātā kā ainas, kuras aprakstu, tādejādi rodas šie mazie gabaliņi.
nju, jauku lasīšanu :)
- Uzgaidi mazliet, - viņa iesaucās. – Es tūlīt pārģērbšos, un mēs ejam, - viņa atverot durvis devās uz istabu. Gabriels ienāca iekšā. Tā bija ierasta parādība.
– Es tūlīt, - viņa smaidot paskrēja viņam garām, nesot drēbju kaudzīti. Viņa piegāja pie spoguļa un novilka kreklu. Tā viņa stāvēja Gabriela priekšā, vienā krūšturī. Kopš pēdējās sarunas, viņam bija dīvaini uz to skatīties. Tā bija pierasta lieta, ka viņa izģērbās viņa klātbūtnē, jo viņi taču bija tikai draugi. Tagad tas bija mazliet savādāk. Gabriels centās neskatīties, taču… domas viņa galvā viņam traucēja. Viņš skatījās tā, it kā būtu ieraudzījis viņu pirmo reiz, un savā ziņā tā arī bija.
- Kādēļ tu tā skaties? – viņa domas iztraucēja viņas balss.
- Es? Nē, es tikai domāju, ka tev lieliski izskatās šī blūze, - viņš centās neizrādīt apjukumu, bet jutās pieķerts.
- Lieliski!- viņa iesaucās. – labi, esmu gatava! – viņa paķēra atslēgas un virzījās uz durvju pusi.
***
Viņš stāvēja pāris soļu attālumā no viņas. Viņa mierīgā garā turpināja krāmēt mantas maisos, nemaz nemanīdama, ka viņš viņu vēroja. Viņš beidzot bija izlēmis spert šo soli. Viņš pietuvojās viņai, pagrieza viņu un piespieda pie sienas.
– Ko tu dari? – viņa neizpratnē jautāja, kaut gan asinis viņas dzīslās sāka ritēt straujāk. Ar rokām viņa iekrampējās viņa platajās jakas piedurknēs. Cik gan ilgi viņa bija to gaidījusi. Bet viņa nevarēja šāda mirkļa ietvaros zaudēt savu masku.
– Kas notiek? – viņa atkārtoja jautājumu, jo atbildes nebija. Arī šoreiz. Viņš stāvēja sastindzis un lūkojās viņai acīs. Viņa nespēja nolasīt nevienu viņa domu. Un viņa nosarka. Viņa vēlējās viņu noskūpstīt, bet viņa to nedrīkstēja. Viņi bija tikai draugi. Bet ko gan viņš vēlējas panākt ar šo žestu? Pēkšņi viņš palaida viņu vaļā. Viņa lēnām atslābināja rokas, kas itin nemaz nevēlējās laist vaļā viņa mīksto jaku. Viņš novērsās, un aizgāja apsēsties uz dīvāna. Viņa, joprojām pilnīgā neizpratnē, stāvēja pie sienas. Viņa nevarēja neko jautāt, jo tas nodotu viņas patiesās jūtas. Taču kādēļ viņš sēdēja uz dīvāna un skatījās grīdā ar tik izmisušu skatienu.
– Tu… - viņš iesāka, - vai Tu vēlētos būt pāris?- viņa balss pēkšņi bija tik droša, un skatiens pievērsās viņai. Viņa juta savas asinis vēnās. Jautājums bija tik neslēpts, un viņa noteikti nebija pārpratusi. Ko lai atbild?
– Ar tevi? – viņai paspruka. Un viņa skatiens pievērsās grīdai. Viņai bija jālabo situācija, - Man… - viņai nebija ne jausmas, ko teikt. – Kāpēc gan nē? – viņa saprata, ka ir pateikusi to skaļi, jo viņa skatiens atkal bija pievērsts viņai. Viņa šobrīd labprāt būtu skrējusi viņam klāt, bet viņa stāvēja kā zemē iemīta. Sirds sitās kā negudra. Kāpēc viņš neko neteica? Viņa stāvēja un vēroja šo cīņu, kas norisinājās viņa sejā. Kāpēc viņa nespēja pakustēties? Viņa redzēja kā viņš lēnām piecēlās, ielūkojās viņai acīs. Viņa joprojām stāvēja, acis iepletusi un raudzījās uz šo puisi, puisi, kas bija viņas labākais draugs, bet viņa jau sen viņā saskatīja ko vairāk. Viņš spēra pāris soļus tuvāk. Viņas sirds vēl vairāk paātrināja tempu. Ko viņš darīs? Viņš pastiepa roku un maigi pieskārās viņas rokai. Viņa aizvēra acis. Vieglas trīsas noskrēja pār viņas ķermeni. Acīmredzot, viņas aizvērtās acis bija devušas signālu, ka viss ir kārtībā, jo viņa sajuta viņa mīksto džemperi pie savas sejas. Viņš cieši apskāva viņu.
– Es zināju, - viņš ar smaidu uz lūpām čukstēja. – Cik ilgi jau? – viņš jautāja.
– Es nezinu… - viņa apmulsa, un viņas rokas atkal iekrampējās viņa džemperī, - Bet sen. – viņa pat nepaspēja līdz galam pateikt. Viņa sajuta viņa maigās lūpas piekļaujamies savējām. Cik gan ilgi viņa par šo brīdi bija sapņojusi.
tev labi sanāk 
