Īsi,bet daudzus aizrauj.
1.Ik reizi,kad sajūtu viņa siltos čukstus uz sava nosalušā vaiga,es aizmirstu pilnīgi visu,kas ir uz šīs drūmās pasaules. Vienīgais,kas man tai laikā ir prātā,ir viņš un viņa maigie čuksti.
2.Sāpes. Šis vārds man nav mīļš,bet tomēr ir tuvs. Tāpēc,ka es sāpes,gan fiziskās,gan garīgās,pazīstu ļoti labi,varētu pat teikt,ka sāpes ir liela daļa no manis,no manas personības.
3.Šie vārdi,ko tu izteici dusmās,man nako nenodarīja,jo esmu aizsargāta. Mani sargā pārliecība. Parliecība,ka mani mīli. Neskatoties uz to,ko tu man pateici,es ticu,ka tu tomēr mani mīli. Ticu,jo tai brīdī,kad tu man teici šos dzēlīgos vārdus,es redzeju tavās acīs ciešanas un sāpes. Tu izskatījies tā,it kā tu šos vārdus būtu teicis sev.
4.Visi šie brīži,kurus esmu pavadījusi gaidot tavu atbildi uz manām jūtām,ir aizgājuši nebūtībā. Bet... ...es nenožēloju,ka gaidīju. Pat tagad,kad zinu-es esmu tev vienaldzīga.
5.Es noliedzu jūtas,kas bija radušās pret citiem,lai saglabātu tās pret tevi. Man izdevās un tās izzuda kā nebjušas. Kādā tumšā dienā es centos noliegt jūtas,kas ir pret tevi. Man neizdevās,tās kļuva arvien stiprākas.
6.Tu man neesi nekas,tikait kāds napazīstams svešinieks. Laigan,nē,ne svešinieks,jo pat svešinieks uz mani var atstāt kā iespaidu. Tu man vispār esi vienaldzīgs,man nerūp tas,ko tu jūti.
7.Man viss ir apnicis. Es aizeju. Tu neesi pie tā vainīgs. Vaina ir manī. Zinu,esmu gļēva,ka no tā visa tik vienkārši aizbēgu,bet man tas ir vienalga. Nekas mani vairs naspēs tā ieinteresēt. Tā dzirkstelīte,dēļ kuras tu mani iemīlēji,ir izdzisusi un nekad vairs neiedegsies.
