sveikī, piedodiet, es vakar bija noballējusies, nevarēju ielikt. ;dd
Ceturtā nodaļa.
Noruna.
- Bet mammu! - es gandrīz kliedzu, - es IEŠU uz ballīti ar Montu!
- Nē, neiesi vis, - māte mierīgi attrauca un turpināja darboties virtuvē.
- Un Tu mani piespiedīsi? Mammu, es tikko iepazinos ar Montu, lūdzu, neizbojā visu! Es negribu atkal pārvākties! - es izmetu trumpi. Un tūlīt pat dabūju pretī.
- Nemaz nedomā, mazā šantāžiste! Tu ar mani nešantažēsi, skaidrs? - māte dusmīgi uzbrēca, paskatījās manā bravūrīgajā sejā, nopūtās un padevās, - Labi, tikai tāpēc, ka šodien ir 1. septembris, es ļaušu tev iet uz ballīti, - māte ar atkārtotu nopūtu pabeidza.
- Paldies! - nejauki attraucu, apskāvu mammu un devos uz augšu pucēties. Uzmetu acis pulkstenim, un tas jau rādīja 19:32. Tātad, man ir ļoti daudz laika. Brālis atbrauks tieši astoņos, un tad es ar viņu parunāšu par mašīnām.
Ieslēdzu datoru un kamēr tas lādējas, piekārtoju istabu, sakārtoju gultu, ko no rīta nepaspēju un devos atkal pie datora.
Kā ierasts pārbaudīju e-pastu, vai nav vēstule no tēva, bet kā jau divus gadus, tur nekādas vēstules nav.
Ieslēdzu mūziku un sāku kārtot istabu. Visur bija samētātas zeķes, bet uz krēsla vispār nevarēja apsēsties, jo tas bija pārpildīts ar drēbēm.
Sāku ķerties pie skapja, kad kāds iegāja mājā. Uzmetu acis pulkstenim un tas rādīja 19:59. Tātad tas bija brālis.
Noskrēju lejā, apskāvu viņu un jautāju;
- Nu? Kā gāja? - pasmaidīju.
- Tīri ok, bet grūti gan, - viņš rūgti iesmējās.
- Malacis. Vēlāk man ar tevi būs saruna, - es viltīgi pasmīnēju, bet brālis iesita vieglu dunku uz pleca.
- Ejam ēst, - viņš aicināja, - esmu badā.
Aizgājām uz virtuvi, bet mammas tur nebija. Nu neko, droši vien aizgājusi uz guļamistabu. Brālis apsēdās un aicinoši palūkojās uz mani.
- Kretīns, - es smejoties iesaucos un iesitu viņam dunku. Viņš sāka smieties.
Ķēros pie pannām un uzcepu brālim omleti. Kad jau tīrīju virtuvi, un brālis bija paēdis, viņš iesaucās;
- Un tas bija viss? Un tu saucies sieviete? Fūūūj! Kāāāāuns! - viņš atkal smējās un es atkal viņu iebakstīju.
- Da nē, viss kārtībā, paldies, māšuk, - viņš pateica un apmīļoja mani.
- Tagad, kad esmu paēdinājusi tevi, klausies. Es iepazinos ar meiteni vārdā Monta un ... - es nepaspēju pabeigt, kad viņš jau iesaucās;
- Viņa ir smuka? - smejoties viņš pajautāja un atkal es viņu iebakstīju.
- Jā, starp citu, - un parādīju viņam mēli, - bet ne par to iet runa. Un nemaz nedomā mani pārtraukt, skaidrs? - viņš pamāja ar galvu, - Viņa no rīta redzēja mūs izbraucam, un viņai ļoti patīk tava mašīna, bet manējā vēl vairāk, jo tā ir sarkanā krāsā, - viņš sadrūma, bet acis spīguļoja, - un mēs šovakar ejam uz ballīti, tāpēc TU šovakar mūs gan aizvedīsi, gan atvedīsi, - es nejauki pasmīnēju.
- Un ko es dabūšu pretī? - viņš atibldēja ar nejauku smīnu.
- Tu tikko vakariņas nedabūji? - es sāku smieties, kad viņš šokēts paskatījās uz galdu, un tad atpakaļ uz mani.
- Tad rīt un parīt arī!
- Ok, derības pieņemtas, bet par to tad Tu vizināsi mūs tik ilgi, cik gribēsim!
- Labi, bet par benzīnu TU maksāsi!
- Ok, ok, - mēs jau sākām smieties paši par sevi.
- Paldies, brač`, - pateicu, un mēs apskāvāmies.
- Labi, sis`, ej pucējies, cikos un kad?
- Šodien 22:00 pie manis atnāks Monta, bet lai ātrāk būtu, mēs izbrauksim uz ceļa 21:50.
- Labi, - viņš pateica, paņēma krikuci baltmaizes un mēs kopīgi kāpām augšā. Viņš nogriezās pa kreisi, bet es - pa labi.
