sveikī. jaunā nodaļa klāt.
kritiku - komentāros. (:
Trešā nodaļa.
Ceļš mājup.
Skolotāja diezgan ātri pabeidza runu, pastāstīja kas un kā un ļāva mums iet. Sanāca tā, ka mēs ar Montu gājām vienā virzienā, tāpēc gājām kopā.
Izrādās, viņa bija man netāla kaimiņiene. Viņai māja bija tuvāk pie ceļa, bet man jāiet caur mežu.
- Tad jau sanāk Tu mūs ar brāli redzēji. Mēs braucām zilā mašīnā, - es Montai pastāstīju.
- Tā bija tava brāļa mašīna? Āk Dīīēēvs. Tā mašīna bij dievīga! Tavs brālis ir smukiņš? - ejot mēs jau runājām kā senas draudzenes.
- Nu, brālis kā brālis. Viņu sauc Raivis. Bet par mašīnu runājot - man ir tāda pati, tikai sarkana. Bet māte neļauj braukāties. Tas ir tizli.
- SARKANA!? - Monta sāka spiegt, - TŪLĪT PAT VED MANI PIE SAVAS MAMMAS! TŪLĪT PAT!
- Kas notika, Monta? - es sāku smieties, bet aiz smaida uztraucos.
- Es DIEVINU sarkanu krāsu. Un ja tava mamma neļaus tev braukāties ar savu mašīnu..., - Monta papurināja pirkstu mana deguna priekšā. Es nesapratu - kur es vainīga?
- Bet Monta, es tāpat neesmu pilngadīga. Brālis varēs mūs vizināt manā mašīnā. Es varēšu viņam palūgt. Starp citu, šodien ir piektdiena. Negribi aizbraukt kaut kur nosvinēt? Tu varbūt zināsi te kādas vietas, jo kā redzi, šeit esmu pirmo reizi.
- Jā, labi. Lūk arī mana māja! Es atnākšu pie tevis 22:00. Neaizmirsti, sarunāts? Atā! - mēs sasmaidījāmies un viņa aizskrēja. Es ar skatienu sekoju viņai līdzi, līdz viņa apstājās, atskatījās un atskrēja atpakaļ pie manis.
- Zini, Beāte, Tu esi ļoti forša, lai gan esam pazīstamas tikai vienu dienu, - Monta kautrīgi pasmaidīja.
- Paldies, Monta, Tu arī esi ļoti forša, - es pagāju uz priekšu un mēs apskāvāmies. Tad viņa atrāvās, pasmaidīja un turpināja ceļu uz mājām.
Manuprāt, diena ir lieliska, ja neskaita starp gadījumu ar Janu.
Iegriezos uz zemes ceļa un lēnām čāpoju uz mājām. Ceļš bija noaudzis, un ja drīz nesāksim rīkoties, braucot garām skrāpēsies mašīnas. Bet skats ir patīkams. Visu ceļu vieni ozoli.
Kādu brīdi jau gājusi, jutu, ka kaut kas nav labi. Mežs dīvaini klusēja, bet aiz manis pēc kāda brīža lapas čubēja. Apstājos un atskatījos. Nevar būt, ka Monta mani izsekoja.
- Monta? Vai tā esi Tu? - kā idiote iesaucos. Nekādas atbildes, tukšs klusums. Nopūšos un paātrinu gaitu. Klusā čubēšana seko līdzi. Lēnām cēlās uztraukums.
Jau gandrīz skriedama, strauji apstājos un gāju kādu brīdi atpakaļ. Nekur nekā nebija. Tikai mistiska čubēšana.
Pēkšņi aiz muguras kaut kas aizskrēja. Es drausmīgi sabijos un sāku skatīties visapkārt. Mežā aizlēkšoja kaut kas balts un kaut kur ļoti tālu atskatījās. Es lēnām novilku kurpes un sāku skriet, ar basām kājām, uz mājām.
Pie sevis domāju;
,,Viss, šodien atrakcijas pietiks''.
Jau gandrīz, vēl nedaudz, un es jau redzu māju. Paātrinu tempu un ne velti esmu tēva meita - ar garām kājām diezgan lielu gabalu varu noskriet bez apstājas ar savu tempu.
Esmu jau pie durvīm, kad pēkšņi kaut kas liek man atskatīties. Es apgriežos un redzu atkal kaut ko baltu. Bet šoreiz es sapratu, ka tas ir balts vilks. Dzīvnieks drošsirdīgi sēdēja meža beigās, krūmos, bet gana labi saskatāms. Viņš vai viņa mierīgi sēdēja, un lūkojās manī.
Blakus sakustējās zari un es palūkojos blakus vilkam, kur iznāca vēl viens vilks. Šis vilks bija melnā, nakts melnā krāsā ar atņirgtiem zobiem un saceltu spalvu lūkojās manī. Tikai vilks, iznācis blakus baltajam vilkam, apstājās un tālāk negāja.
No blakus stūra izleca Bū un pieskrēja pie manis. Mana uzmanība tika novērsta, un kad palūkojos atpakaļ, vilku vairs nebija. Es pabužināju Bū un atkal atskatīdamās devos mājā.
