fantazētāja. [1]8

sveiki. tātad, es sāku jaunu taciņu, un lūk kaut kas no manis. pirmā daļa ir īsa, bet - who care`s? kritiku - komentāros.

Prologs.

No rīta pamodos un devos pastaigāt ar Bū. Bū ir mans suns. Gājām mēs tālu un nonācam pie kādas upes. Vieta bija dīvaina, jo upe bija rozā tonī un apkārt viss koši zaļš. Sameklēju kādu baļķīti un ar Bū sēdējām un spēlējāmies. Es atdusos zālītē un iedomājos, kaut sāktu spīdēt saulīte, jo bija gana vēss. Iedomājos, cik jauki būtu, ja blakus ziedētu vijolītes, debesis būtu gaiši zilas un upei blakus būtu strautiņš. Bet pēkšņi mans ķermenis sāka rauties krampī..

Pirmā nodaļa.

Parasts rīts.

Mamma no rīta atkal mani modina. Kā vienmēr - es nekad negribu celties un turpinu gulšņāt, līdz mamma novelk man segu un visu laiku atkārto:

- Tak` celies, nu! Atkal nepaēdusi aizskriesi!

Lēnām nožāvajos, izstaipījos un piecēlos. Palūkojos pulkstenī un tas rādīja 6:49. Skola sākas tikai 8:00. Noklumberēju lejā un automātiski sasveicinājos ar brāļuku un saku:

- Šorīt atkal? - un pasmīnu. Viņš, protams, saprot, ka runa iet par ik rīta sacīkstēm, bet pirms paspējis atbildēt, iejaucās mamma:

- NĒ! - māte ieaurojas.

- Kāpēc? - es uzreiz sadrūmu un pavēros viņas niknajā sejā.

- Jūs vēl bērni, nē! Cietīsiet vēl avārijā! Pietam, tev vēl nav tiesību un Tu nemaz nedrīksti braukt! Pietiek jau ar to reizi.. - mamma nomurmina un atsāk darboties virtuvē. Sapratu par ko viņa runā un nopurinājos. Brr..

Pie manis pieskrēja Bū, un es sabužināju viņu. Bū mēle bija izkārta un izskatījās, ka viņš ir laimīgākais suns pasaulē. Kaut gan, nav teikts, ka viņš tāds nav.

Bū man uzdāvināja pirms 3 gadiem, un šogad viņam jau bija dzimšanas diena - 3. maijā.

Apsēdos, jo līdz šim vēl stāvēju kājas, un sāku locīt iekšā putru ar melleņu ievārījumu.

Paēdusi uzkāpu atkal augšā. Ātri ieskrēju dušā un veicu visus higiēnas pamatpunktus. Sameklēju kādu jauku, puķainu kleitiņu un sakrāsojos. Matus izveidoju sacamajā `bunny` copē. Pārbaudīju savu puķaino, mūždien pilno, somu. Tur bija visas pagājušā gada burtnīcas. Izņēmu tās un ieliku liecību un kādu lapiņu ar pildspalvu. Brālis jau bija gatavs. Viņam bija melns, kārtīgs uzvalks un tīri nospodrinātas kurpes. Aizgāju uz virtuvi, iemetu somā pāris konfektes, atvadījos no mammas un devos uz gaiteni. Uzvilku puķainās kediņas un devos ārā. Jau devos tālāk, kad sapratu, ka šodien ir 1. septembris un nevar vilk puķainās, mīļās kediņas. Ieskrēju mājā un uzvilku, pie jaukās kleitiņas, puķainas platformenes. Vēlreiz atskatīdamās uz māju, nopūtos.

Aizgājām uz garāžu un šoreiz, lai nejustos vainīgi, izdomājām, ka brauksim brāļa zilajā, spīdīgajā `bmw`. Dievinu to mašīnu. Motors kā lellīte. Bet man tēvs atstāja dārgāku un mežonīgāku - arī `bmw`, bet motors baigi rūc. Nav tā, ka mašīna sliktāka, bet tā ir mežonīgāka, un tas man patīk. Kā jau tēvs - dēlam zilu, bet meita - sarkanu. Nu mēs devāmies ceļā.

Pie skolas diezgan ātri tikām, jo mašīnu nebija un Raivis, kā parasti, pārsniedza atļauto ātrumu. Es jau nesaku, ka man tas nepatīk, bet patīkamāk tomēr ir pašai braukt.

Uzspiedu brālim buču uz vaiga un teicu:

- Kā parasti, 15:00, ja? - pasmaidīju un devos. Pēdējajā mirklī vēl atskatījos, kā nokauc mašīnas riepas un brālis bija prom. Nopūtos un palūkojusies uz skolu, devos tās virzienā.

Ejot, nopētīju skolu - tā bija drūma un apkārt skolas teritorijai bija žogs. Redzēju, ka bariņš zēnu pīpē un es sapratu, ka nepaņēmu līdzi cigaretes. Bet nekas, šodien tomēr ir pirmais.

Ieejot skolā, sapratu, ka izskats ir maldīgs. Skola no ārpuses izskatījās drūma un pelēcīga, jo nesen bija lijis lietus. Bet iekšā viss bija košās krāsās, un skolēni jauki pļāpāja savā starpā. Es devos pa kāpnēm uz otro stāvu un mekleju 39. kabinetu - savu klasi.

Kad beidzot to atradu, nevarēju sadūšoties un iet iekšā. Bet durvis bija maigi rozā tonī, kas pamudināja mani nomierināties. Spēru soli uz priekšu, saķēru rokturi un lēnām vēru tās vaļā.