es un mana pilsēta1

Dziest gaismas apkārt, paliek tikai dažas,
Te un šeit mani tur neredzama paskata važas.
Mirdz apgaismojums, bet citā vietā tas nedaudz raustās,
Rodas dīvainas sajūtas, acis šurpu-turpu šaustās.
Un prāta kroka paķer domu - kāds un kur īsti esmu,
Bai neesmu šai vietai palicis par resnu...
Citreiz priekš manis par lielu, bet tomēr tik neliela,
Ja sapņiem te par šauru, tad rodas kāda cerība.
Tik, diemžēl, šī rastā cerība, ar to kaut kā nav saistīta.
Laikam mūsu politika ir uz citu virzienu tendēta,
Lai audzinātu, skolotu un projām laistu,
uz citu tādu, perspektīvāku, bet ne tik skaistu.
Lai nu kā - negribās jau galīgi nopelt,
Jo vieglāk ir apgāzt, nekā pēcāk piecelt.
Jāpieturas pie pēdējā laikā gūtās atziņas-
Jāpriecājas par to, kas dots, pat ja negribās.

ahh :
Es un mana pilsēta, tās plusi, mīnusi...
Principā tā ideāla, tikai fantāziju atraisi!
Ja ielas slidenas, paķer pats smiltis, pakaisi!
Atraisi fantāziju, fantāziju atraisi!
*
Atraisi fantāziju, fantāziju atraisi!

Un, tiešām, raisot vaļā fantāzijas saišķus,
Pamanos ievērot arī objektus skaistus,
Baudīt klusumu, gaismas aizliegtajos stūros
Un vērot kņadu ziemas pelēcīgi baltajos rītos.
Pamanīt vienkāršus dūmu mutuļus virs māju jumtiem
Un pēdu nospiedumus iekš sniega mutuļeim stumtiem.
Ehh! Šīs vienkāršās lietas mani saista.
Es un mana pilsēta - vienkārša un skaista